Padomju laiks un Latvijas Republikas neatkarības atgūšana

3.atmodas laiks
1989.g. tika nodibināta disidentiska cilvēktiesību aizstāvības grupa „Helsinki-86”, kas vērsa uzmanību uz Latvijas okupācijas faktu un cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā.
Sabiedrības plašāku uzmanību pievērsa vairāki raksti žurnālā „Literatūra un Māksla”, kur radošās inteliģences pārstāvji sāka norādīt uz nacionālās kultūras lomas mazināšanos un rusifikāciju. Cilvēki tika aicināti uz protestu pret metro Rīgā un HES celtniecību uz Daugavas, kas varētu izraisīt ekoloģiskas problēmas. Sabiedrība bija atsaucīga.
Visā Baltijā pieaugošu interesi sāka izraisīt vēstures jautājumi par neatkarības posmu 20.-30.g., par Baltijas valstu iekļaušanu PSRS, par nacionālkomunistu darbību. Sabiedriskā doma tika novesta pie atziņas, ka Baltijas valstis Padomju savienībā iekļautas nelikumīgi. 1988.g. sākās grandiozas tautas demonstrācijas un mītiņi, kuru norisi drošības orgāni vairs nekavēja. Karogs, ģerbonis, himna u.c. simboli tika legalizēti kā tautas nacionālie simboli, kas pacēla nacionālo pašapziņu. Latvijā Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongresā pulcējās visdažādāko uzskatu piekritēji. Radikālo LTF daļu veidoja Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) pārstāvji. Šo kustību bija izveidojis bijušais nacionālkomunists E.Berklavs, un tā iestājās par pilnīgu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Pret viņiem nostājās interfronte, ko vadīja Maskavas konservatīvie komunisti.
1989.g. strauji auga pilnīgas valstiskas neatkarības atgūšanas idejas popularitāte, un nacionālās neatkarības kustībās iesaistījās visplašākās tautas masas. [1]
…