Svarīgi ir noteikt, kādā dziļumā tiks ievietoti pāļi. Bedres dziļumu nosaka atbilstoši grunts īpašībām, gruntsūdeņu un zemes sasalšanas dziļumam. Te kļūdīties nedrīkst, jo no tā atkarīga ēkas drošība un ilgmūžība. Jo lielāko apdraudējumu būvei var radīt grunts uzpūšanās pavasaros. Proti, augsnē ir tukšumi, kas aizpildās ar ūdeni. Tas savukārt ziemā sasalst, un ledus palielina apjomu. Pie atkušanas augšējais zemes slānis spiež pamatus uz augšu, kā rezultātā māja var šķiebties un plaisāt. Tas tikai vēlreiz apliecina, cik nopietni jāizturas pret pamatu izbūvi un pamatnes sagatavošanu.
Pie vājām gruntīm pieskaitāmas dūņas un kūdra. Slāņos, kas ietver vājas gruntis, parasti pamīšus novietojas vāju un mazāk deformējamu, visbiežāk smilšainu grunšu slāņi. Tādus slāņu kopējais biezums var sasniegt vairākus desmitus metru. Attēlā parādīts kāda Rīgas rajona vispārināts ģeoloģiskais griezums (vājo grunšu kārtains sagulums). Būvējot šādos apstākļos pāļu iedziļinājuma un tipa izvēli nosaka būves konstrukcija un tās slodžu lielums. Īsos berzes pāļus pālus (skat. pielikumu, 9. att.) (1., 2. un 3. tips), kā arī 16 – 20 m garus berzes pāļus (4. tips) lieto, atbalstot uz izteiktu smilšainu starpslāni. Šādu pāļu nestspēja ir neliela, un to ierobežo pamatnes deformatīvās īpašības. Tos var lietot gadījumos, ja būvju sēšanās lielumam un sēšanas nevienmērībai tiek uzstādītas pazemināts prasības. Kā berzes pāļus lieto prizmatiskos pāļus (1. un 4. tips), kā arī cauruļveida pāļus ar grunts kodolu (2. tips) un ar smaili (3. tips). Konstatēts, ka arī cauruļveida berzes pāļiem (sevišķi ar smaili) ir paaugstināta īpatnējā nestspēja (t.i., nestspēja uz 1 m3 pāļa materiāla) salīdzinājumā ar īsajiem prizmatiskajiem berzes pāļiem.…
