1. Matemātika no pirmsākumiem līdz mūsdienām.
Matemātikai kā zinātnei, ir vairākas definīcijas, taču pēdējo un lielāko zinātnieku atzīta ir tāda, ka matemātika ir zinātne par reālās pasaules telpiskām formām, kvantitatīvām attiecībām un loģiskām konstrukcijām. [1]
Tiek uzskatīts, ka matemātikas pirmsākumi ir meklējami laikā, kad cilvēki vēl nebija izdomājuši simbolus, kad sākās ražošanas un tirdzniecības attīstība. Pastāv varbūtība, ka skaitlis viens ir radies cilvēka attīstības pašā sākuma. Uzskata, ka kad cilvēkam vajadzēja no vairākiem priekšmetiem paņemt kādu konkrētu, tad tas ar roku sagrāba to un izveidojās jēdziens „viens”, kas ir atdalīts no „daudziem.” Savukārt jēdziens „divi” varētu būt veidojies no divu priekšmetu paņemšanu abās rokās. Pasaules citā daļā uzskata, ka šis jēdziens ir radies no dažādām asociācijām, piemēram, indiāņiem – acis, tibetiešiem – spārni. Taču, kad priekšmetu bijis vairāk par diviem, mūsu senči izmantoja jēdzienu „daudz”.
Vēlāk šos jēdzienus atzīmēja ar dažādiem palīgpriekšmetiem – akmentiņiem, zariņiem, mezgliņiem, ieskrāpējumiem utt., kurus nereti mēdza ievērt striķi, lai nepazūd un varētu skaitīt. No tā ir veidojies arī visiem zināmies krievu skaitīkļi, kurus izmanto gluži kā kalkulatorus. Skaitļa jēdziena attīstība ievērojami ātrāk norisinājās, kad cilvēks pievērsās saviem pirkstiem. Sākumā mācēja aizskaitīt līdz 5, tad līdz 10 un beigu beigās līdz 20.
Par visvecāko tiek uzskatīta binārā (divnieka) skaitīšanas sistēma. Vēl jo projām mēdzam skaitīt pa pāriem. Vēl tagad dažas Austrālijas un Polinēzijas tautas lieto šādu skaitīšanas sistēmu.
Dažas citas ciltis kā skaitīšanas aparātu izmantoja ne pašus pirkstus, bet to kauliņus. Līdz ar to izveidojās 12 skaitāmie elementi un arī divpadsmitnieka skaitīšanas sistēma. Savukārt pievienojot klāt otru roku, rezultātā sanāk 60 skaitīšanas elementi un sešdesmitnieka sistēmas bāze. Šo sistēmu plaši izmantoja Babilonijā no kurienes tā izplatījusies arī tuvākās un tālākās ciltīs. No šīm divām sistēmām ir izveidojušies tādi jēdzieni kā stundu skaits diennaktī, ducis, leņķu mērīšana grādos, minūtes un sekundes, minūšu skaits stundās.
Ģeometrisko jēdzienu attīstība bija līdzīga. Cilvēki ievēroja dažāds formas dabā – lapas, mākoņus. Veidojot darbarīkus, dodoties no viena punkta uz otru viņi saskārās ar mums labi zināmiem jēdzieniem kā daudzskaldnis, riņķa līnija, nogrieznis, taisne u.c.
Tā arī terminoloģija veidojās no redzamiem priekšmetiem – līnija (latīniski linea – lini, linu diegi), punkts (latīniski punqo – pieskaros, pieduros).
Ceļot mājas, ēkas, veidojot ieročus u.c., bija nepieciešams ieviest garuma, masas un tilpuma mērus un, lai tos noteiktu, mēri saistījās ar cilvēka ķermeņu daļu vai to veidoto attālumu izmēriem. Tā radušās mērvienības solis, pēda, sprīdis u.c.
…
