Valoda ir paradoksu pasaule. Šausmas! Kā kaut kas tāds, ko mēs cilvēki it kā varam loģiski izdomāt un dažādi noteikt ar prāta palīdzību var būt paradokss? Tā es domāju ilgi. Un beidzot- še tev, tāds secinājums, tāda doma. Tā ir tik brīnišķīga, ka šī apgalvojuma pirmtiesības gribētos piešķirt sev. Bet nekā. To jau sen ir izgudrojis kāds cits. Jauki, ka mums bija tāds priekšmets kā latviešu valodas kultūras jautājumi, kur ne tikai es pirmo reizi izdzirdēju šo domu, bet mēs arī pieskārāmies, uzsveru “pieskārāmies” valodas daudzveidīgajai un paradoksālajai dabai.
Vārds paradokss nācis no grieķu valodas. Paradox grieķiski nozīmē negiadīts. Jā valodā ir daudz negaidītu lietu. Ja izturas nevērīgi, var arī tā dzīvot, neredzot, neieklausoties tajā, ko atklāj pati valoda. Ikdienā mēs rīkojamies ar valodu kā ar ierastu instrumentu saskarsmē, domāšanā, kaut ko rakstot un daudz kas no tā skaistuma, ko glabā pati valoda paliek nepamanīts. To, kas liekas pašsaprotams ir grūti saprast, ievērot, par to domāt. Senie grieķi brīnījās, brīnījās par visu apkārtesošo.…