Paražu tiesību vēsture un avoti
Paražu tiesībās izpaužas latviešu tautas tiesiskie uzskati, kas pamatā izveidojušies jau pirms vācu iebrukuma.
Latvijas tiesību vēstures pamatlicējs profesors Arveds Švābe saka, ka paražu tiesības „ir tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet, kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskajā dzīvē.”
Ar senajām tiesībām saistāmi divi tagad plaši lietoti juridiskie termini – likums un lēmums. Ja par likumu saucam leģislatīvās gribas izteikumus, bet par lēmumu kāda justīcijas vai administrācijas orgāna spriedumu konkrētajā lietā, tad nedrīkstam aizmirst, ka senāk licējas un lēmējas balss visos svarīgākajos tiesību novados piekrita dievībai. Dieva tiesībās cilvēks ir tikai tiesību izpildītājs. Tātad pēc A. Švābes uzskata, pirmā latviešu tautas tiesību pamatideja ir tiesību dievišķā jeb sakrālā daba. Pirmās tiesības ir Dievu tiesības (ius Divinum). Tikai nākamā attīstības pakāpe – cilvēku tiesības ( ius Humanum). Tie ir likumi – likumdošanas orgānu gribas izpaudumi un lēmumi – tiesas vai administratīvo orgānu spriedums konkrētā lietā.
Tautas tradīcijās lēmējs ir Dievs un Laima. „Dieviņ, tavu padomiņu,/ Laimiņ, tavu likumiņu”. Tātad šodien plaši lietotie juridiskie termini – likums un lēmums sakņojas tālā pagātnē. Dieva autoritāte izteikta sakāmvārdos „Dievs zina, ko dara”, „Dievs stiprāks nekā mēs”. Savukārt Laima lēma cilvēka mūžu. Viņai piedēvēts likteņdieves vārds. Vārdam „lemt” līdzās ir daļēji aizmirsts termins „likt”. „Ai, Laimiņ, licējiņ,/ Ko tu man nolikusi”. No vārda „likt” acīmredzot cēlies vārds „liktenis”. Laima kā likteņa dieve bērnu piedzimstot liek puiša vai meitas kārtā. Laima ir sabiedrības kārtotāja. Laimas pastāvīgais epitets ir „licējiņa”.
