Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem

Profesors Arveds Švābe paražu tiesības definē kā “ tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē.”(1., 161.lpp.)
Latvijas teritorijā no 11. līdz 13.gs. sākumam radās valstiskie veidojumi. Pēc savas struktūras tie vēl nebija valstis šī vārda pilnā nozīmē, jo tiem trūka attīstīta valsts aparāta kas būtu spējis izteikt, noformēt, izstrādāt un pieņemt likumdošanas aktus, tāpēc tika plaši pielietotas paražu tiesības.
Latvijas seno iedzīvotāju paražu tiesību jeb ieradumu tiesību avoti Latvijas teritorijā tiešā veidā neeksistē, jo rakstības trūkuma dēļ tās nekad nav bijušas ne apkopotas, ne uzrakstītas. Šo tiesību elementi saglabājās tautas apziņā no paaudzes uz paaudzi daudzus gadu simteņus kā nerakstītas tradīcijas. (2., 23.lpp) Tāpēc, par mūsu senču paražu tiesībām var spriest tikai netieši pēc samērā neskaidriem un grūti datējamiem juridiskās folkloras materiāliem. Folklora ir vienīgais neskartais – ne politiskās varas, ne kristietības ietekmēts – paražu tiesību avots pēc kā mēs varam rekonstruēt senlatviešu tiesību institūtus.
Latviešu tautas dziesmas, teikas, pasakas, parunas un sakāmvārdi atspoguļo šīs tautas nerakstītās tiesības, tur izpaužas latviešu tautas tiesiskie uzskati, kas pamatā izveidojušies jau pirms vācu iebrukuma. Pēc šiem avotiem mēs varam spriest par seno latviešu tiesisko apziņu un viņu tiesiskās domas attīstību. No folkloras mēs gūstam priekšstatu par seno latviešu sabiedrisko kultūru un cilvēku dalījumu sabiedriskajās grupās, kā arī par šo grupu locekļu pienākumiem un attiecībām. (3., 25.lpp)…