Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem

Seno latviešu laulības un kāzas nav plašāki aprakstītas nekādās hronikās, kādēļ par tām varam spriest tikai pēc valodas datiem un tautas dziesmām. Dažās valodās precēšanās jēdziens ir cēlies no pirkšanas jēdziena un kriena nauda, ko līgavainis maksājis līgavas tēvam, mēdz būt vecs vārds. Blakus līgavas pirkšanai pastāvēja arī līgavas zagšana, sevišķi tādos gadījumos, kad līgavainis bija mazturīgs. Šāda līgavas zagšana nav tomēr bijusi vienkārša laupīšana, jo vismaz pati līgava jau iepriekš zinājusi, ka zagšana notikšot. Visām tautām ir bijis savas mājas jeb pavarda dievs, kura uzdevums bijis sargāt savas mājas iedzīvotājus. Tas nevarēja būt mājas dievam pa prātam, ja mājas ļaudis kādu savu cilvēku atdeva svešiniekam. Tāpat bija jāgādā par mājas dieva labvēlību, ja dzimtā tika ievests kāds jauns cilvēks. Kad kādu jaunavu veda precinieki uz citu māju, tad vispirms jauno sieviešu pienākums bija aizstāvēt savu māsu. Tāpat arī dzimtas tēvs gādāja par savu bērnu drošību un godu, bet pati aizstāvēšanās bija jaunāko vīriešu, sevišķi dēlu, uzdevums. Brāļi bija māsas aizstāvji arī ar ieročiem rokās. Dzimtas godu varēja arī aizstāvēt, izkaulējot - kaut arī tikai ceremonijas dēļ – par māsu lielāku kriena naudu. Ja jauns vīrietis jau bija pieaudzis un gribēja precēties, tad viņam vajadzēja pierādīt savu spēku, nebēdību un izveicību. Tāds uzdevums tad arī bija slepena un veikla līgavas pārvešana.