Paražu tiesību institūti pēc folkloras materiāliem

Latvijas teritorijā no XI līdz XIII gs. Sākumam radās agrīnie valstiskie veidojumi, kas pēc to struktūras vēl nebija valstis vārda īstajā nozīmē. Tiem iztrūka attīstīts valsts aparāts (likumdošanas orgāns), kas būtu bijis spējīgs izteikt un noformēt valdošās šķiras gribu rakstītos likumos. Tāpēc atsevišķos novados (senie balti un lībieši) sabiedrības virsslāņi (vecākie, labieši u.c.) ar savām karadraudzēm un dažādām sapulcēm uzturēja spēkā senās paražu tiesības (mores paganorum, alden site), kuras jau gadsimtiem ilgi bija iesakņojušās tautas apziņā. Šīs paražu tiesības tika pielāgotas sabiedrības jaunajām vajadzībām, ievērojot valdošās šķiras intereses.
Paražu tiesības ir tiesības, ko nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai, patur savu saistošo normatīvo spēku, vienādas ilgas lietošanas un ievērošanas ceļā, kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskajās attiecībās.…