Par pareizrunu jeb ortoēpiju sauc fonētikas nozari, kas nosaka likumības skaņu, zilbju, vārdu un teikumu izrunai literārajā valodā. Jāpiebilst, ka vārdu „pareizruna” lieto arī vēl otrā nozīmē – literāri pareizas runas apzīmēšanai.
Pareizrunu mācoties, vispirms jāapgūst kaut galvenajos vilcienos zināšanas par skaņu un par runas organu uzbūvi un darbību. Nākošais uzdevums ir iemācīties pareizi elpot, kas ļoti sekmē tālāko darbu pareizrunas izveidošanā. Tālāk jāstrādā pie skaņu, zilbju, vārdu un teikumu izrunas [Ceplītis, Katlape 1960: 53].
Tādā kārtā pareizrunas apgūšanu var iedalīt sešos galvenajos posmos.
1.Zināšanu apguve par skaņu un pas runas aparātu,
2.Pareizas elpošanas mācīšanās,
3.Skaņu artikulācijas mācīšanās,
4.Zilbju izrunas mācīšanās,
5.Vārdu izrunas mācīšanās,
6.Teikumu izrunas mācīšanās.
Šādā secībā arī aplūkosim latviešu literārās valodas galvenos pareizrunas likumus [Ceplītis, Katlape 1960: 53].
Valodas skaņa un runas aparāts
Skaņa
Skaņas, ko mēs dzirdam, ir ļoti dažādas. Skaņa, ko rada klavieru stīga, atšķiras no vijoles stīgas radītās skaņas. Automobiļa motora dūkoņa ir citāda skaņa nekā pulksteņa tikšķēšana. Malkas zāģēšana skan citādi nekā rūpnīcas sirēna [Ceplītis, Katlape 1960: 53].
Visas dabā dzirdamās skaņas ir vai nu toņi, vai trokšņi. Toni rada, piemēram, muzikas instrumenti, sirēnas, automobiļu taures, kristala priekšmeti. Trokšņi rodas, piemēram, sasitot plaukstas, skaldot malku, purinot drēbes [Ceplītis, Katlape 1960: 54].…
