SECINĀJUMI
Ir vairāki parlamenta veidi, ko atkarībā no parlamenta konstitucionālā statusa var izdalīt valsts varas institūciju sistēmā. Šie tipi ir absolūti dominējošais parlaments, ierobežoti dominējošais parlaments, autonomais parlaments, absolūti atkarīgais parlaments. Tiek uzskatīts, ka parlamentam, kas sastāv no divām palātām, ir vairāk iespēju nodrošināt lielāku varas dalīšanu tā iekšienē, taču daudzās valstīs, tai skaitā arī Latvijā, atbilstoši tautas suverenitātes principam tiek veidots vienpalātas parlaments, kurā nedalīti tiek reprezentēta tautas suverēnā vara
Tautas pārstāvju likumdevējvara nav neierobežota un tai eksistē zināmi ierobežojumi, turklāt tautas pārstāvji neīsteno savu varu, bet gan citu tiesības.
Ja tauta- vēlētāji caur kādu institūciju uztic konkrētiem cilvēkiem to, ko pati nevēlas vai nav spējīga veikt, šādu sistēmu var dēvēt par pārstāvniecisku. Par pārstāvniecisko sistēmu var saukt tādu institūciju, caur kuru tauta- vēlētāji, konkrētiem cilvēkiem uztic to, ko tā nav spējīga vai nevēlas pildīt. Tā kā parlaments ir institūcija, kas pārstāv tautas intereses, ir svarīgi, lai vismaz daļa no parlamenta locekļiem būtu vēlēta, jo pretējā gadījumā šādu institūciju nevarētu nodēvēt par parlamentu. Varētu sacīt, ka parlaments ir tautas atbalss. Tautai pieder suverenitāte, kas bez šaubām ir absolūta un kuru veido vienlīdzīgi un brīvi cilvēki. Lai noskaidrotu, kas ir tautas griba, visu sabiedrībā dzīvojošo indivīdu vēlmes ir nepieciešams saskaitīt. Arī pati tauta, piedaloties tautas nobalsošanā, piedalās likumdevēja varas īstenošanā. Jo ievērojamāka ir tautas līdzdalība parlamenta veidošanā, jo augstāka ir šāda parlamenta likumība. Deputāta mandāts konstitucionālajās tiesībās ir tiek skaidrots kā pilnvarojums, kas iegūts vēlēšanu.
Lai atbildētu uz darba sākumā izvirzīto izpētes jautājumu, tika apzināts 8. Saeimas un 10. Saeimas sastāvs. Tika noskaidrots, ka parlamentā darbojošos deputātu vairākums ir ieguvis padziļinātas zināšanās kādā jomā, proti, ieguvis augstāko izglītību. Tika noskaidrots, ka deputāti bez augstākās izglītības ir spējīgi aktīvi darboties, iespējams, tikpat aktīvi, kā pārējie, taču, lai to noskaidrotu, ir nepieciešama turpmāka izpēte. Autore darba gaitā neatrada atbildi uz darba sākumā izvirzīto izpētes jautājumu, bet pieņem, ka deputāta izglītība ietekmē viņa darba kvalitāti, taču ir jāņem vērā vairāki faktori- dzīves laikā iegūtā pieredze un zināšanas, kurus datu trūkuma dēļ to nebija iespējams kvalitatīvi izpētīt. Lai gūtu pilnīgu atbildi uz sākumā uzdoto izpētes jautājumu ir nepieciešams izanalizēt katra parlamenta deputāta pienesumu, taču datu nepieejamības dēļ šādu analīzi nav iespējams veikt.
…
