Mūsdienu skolā skolotājam jāpievērš uzmanība katra skolēna individuālajām attīstības līmenim. Bērnam, ierodoties no mājas vai pirmsskolas iestādes, ir atšķirīga sagatavotība skolai, dažāds zināšanu, prasmju un iemaņu līmenis.
Sākumskolā turpina attīstīties pašapziņa – sava ES apzināšanās. Saskaroties ar bērna pašapziņas iezīmēm, skolotājam jāņem vērā katra bērna personiskā pieredze. Katrs bērns atšķirīgi izpauž vēlēšanos vai nevēlēšanos saprast un izzināt pašam sevi, apzināties savu vietu klases kolektīvā, apzināties savas spējas.
Veidojot skolēnu pašapziņu, nozīmīgi ir iemācīt skolēnam pareizi vērtēt skaistumu sev apkārt – mācībās, dabā, sadzīvē. Veidot spēju izvērtēt, izprast un pieņemt apkārtējo pasauli.
Pieredze liecina, ka jaunākajā skolas vecumā bērni dzīvo pārāk norobežotā vidē, kas ietekmē viņa aktīvo darbību, izziņas procesu, sajūtu attīstību un pašapziņas veidošanos.
Pedagoģiskā procesa pamatā nepieciešams ieviest un pielietot svarīgus pedagoģiskus nosacījumus, kas dod iespēju bērnam aktīvi darboties un veicinātu pašapziņas veidošanos.
Pilnveidojoties pašapziņai, skolēns prot izvērtēt savas spējas, īpašības un sekmes dažādos darbības veidos.
“Jaunākais skolas vecums” – sākumskolas vecumposms (6-11 gadu), kad bērns jau iesaistās tādā regulārā, sociāli nozīmīgā darbībā kā mācīšanās. Tieši jaunākajā skolas vecumā visvieglāk pārveidot darbības sociālo kontroli un vērtējumu par paškontroli un pašvērtējumu, izmantojot slieksmi sasniegt sociālo kompetenci – vajadzību, kas sāk dominēt šajā vecumā [ 9.,66. ]
.“Pašapziņa” - pašapzināšanās struktūra, ieskaitot Es tēlu vai ES koncepciju. Pašapziņu veido apziņas kodolu un veidojas no agras bērnības caur pakāpeniski sarežģītāku diferenciāciju. “ES – ne Es”, “Es – Citi”, “Savējie – svešie”. Lielākā daļa no mūsdienu psiholoģiskajām metodēm ( intervija, aptauja, tests, stāstījums u.c.) ir orientēta uz pašapziņas saturu” [ 9.,100. ].…
