Pasaules vadošo starptautisko organizāciju darbības kritiska analīze

Aukstā kara laiks (1945-1991)
Visas komunisma valstis tika turētas aizdomās par kopēju sadarbību, tāpēc NATO attīstīja noteiktus militārus plānus: aizsardzības plāni, divīziju skaita palielināšana, bruņošanās (arī atomieroči), īstenotas specoperācijas utt. Tā rezultātā starp abām pusēm bija spriedze, saspīlētas attiecības, notika patsāvīga bruņošanās sacensība.
1954.g. PSRS izsaka vēlmi pievienoties NATO, lai palīdzētu nodrošināt mieru Eiropā. Alianse priekšlikumu noraida.
09.05.1955. notiek Rietumvācijas inkorporēšana NATO1, kam kā atbildes reakcija sekoja t.s. Varšavas pakts2, izveidojot padomju bloku; paktu parakstīja arī arī Austrumvācija.
01.07.1968. daudzas pasaules valstis parakstīja “the Nuclear Non-Proliferation Treaty”, lai samazinātu atomieroču izplatīšanos. NATO apgalvoja, ka alianses atomieroču sadales pasākumi nepārkāpjot šo līgumu.
ASV un PSRS paraksta SALT I (1972) un SALT II (1979), lai apstādinātu bruņošanos.
1979.g. decembrī padomju spēki ienāca Afganistānā, veicinot vēl lielāku saspringumu attiecībās starp A un R bloku.
1983.g. novembrī NATO ar manevru palīdzību simulēja kodoluzbrukumu, izraisot paniku Kremlī, kam kā atbilde sekoja padomju kodolspēku un gaisa spēku sagatavošana un koncentrāšana vajadzības gadījumam Austrumvācijā un Polijā.
Pēc PSRS sabrukuma un Varšavas Pakta izbeigšanas 1991.gadā NATO vairs nebija skaidra, redzama mērķa, tāpēc bija jāpārdomā turpmākā alianses darbība, tās būtība un nolūki.…