Pašmīlestība kā atgūstamā mīlestība

Ievads.

Cilvēkam ir jātiecas veidot pašam sevi, taču mūsdienās tas bieži tiek atstāts otrajā plānā, aiz varas, naudas, lietu dabūšanas. Cilvēks meklē savu laimi lietās, uzvedas, rīkojas un domā tā kā citi, jo tas ir vieglāk kā meklēt savu patību. Sevis meklējumi iekļauj sevis apliecināšanu, izpaušanu, izprašanu, izaugsmi, cieņu un mīlestību. Mīlestību plašā šī vārda izpausmē, ne tik pret konkrētu personu, lietu, bet mīlestību kā dvēseles stāvokli. Vairums cilvēku uzskata, ka mīlestības sākotnējā nozīme ir tikt mīlētam, nevis mīlēt. Izvēloties referāta tēmu, vēlējos savā ziņā apstiprināt uzskatu par pretējo. Kur citur šī mīlestība var sākties, ja ne mūsos pašos?
Mīlestība izpaužas došanā, nevis ņemšanā. Rainis: „Gūt var ņemot, gūt var dodot; dodot gūtais-neatņemams”. Viens cilvēks otram dod no savas dzīves nevis ziedojot savu dzīvi, kļūstot par īpašumu, bet gan dāvājot savu prieku, savu sapratni, zināšanas, humoru, skumjas, domas- visu, kas cilvēkā dzīvo. Tāpēc, lai spētu dot mīlestību, tai ir jādzīvo pašā cilvēkā. Lai šī mīlestība būtu, ir jāmīl sevi. Ne velti amerikāņu filozofs, sociologs, psihologs Ēriks Fromms (1900-1980), dalot mīlestību pēc objektiem, pašmīlestību izdala atsevišķi.

Pašmīlestība negatīvā skatījumā.

Sākumā centīšos atspoguļot negatīvos skatījumus uz pašmīlestību kā uz mīlestību, ko nevajadzētu censties atgūt. Pašmīlestību kā narcismu, egoismu, patmīlību.
Izplatīts uzskats, ka sevi mīlēt ir grēks, kamēr citus- tikums. Žans Kalvins (1509 – 1564) runājis par pašmīlu kā „sērgu”.[1]
…