Pašnoteikšanās tiesības

SECINĀJUMI
1. Visaktīvākais periods, kad pasaulē tika realizētas pašnoteikšanās tiesības bija pēc pirmā pasaules kara. Iepriekš lielākoties valstis tika veidotas balstoties uz iekarojumiem.
2. Starptautiskajās publiskajās tiesībās ir novērojams interesants paradokss: tās vienlaicīgi gan atzīst nāciju pašnoteikšanās tiesības, gan arī pašu valstu tiesības uz savu esošo robežu saglabāšanu, tādejādi strīdīgās situācijās (kā, piemēram, ar kurdiem vai katalāņiem) ir grūti spriest, kuras tiesības prevalē.
3. Valstīs, kuru konstitūcijās ir ļoti aizsargāta teritoriālā integritāte (kā, piemēram, Spānijā), mazākumtautībām, kā šī brīža gadījumā katalāņiem ir ļoti nosacītas iespējas kādreiz izcīnīt secesiju un iegūt savu valsti.
4. Lielajām valstīm ir ļoti neizdevīgi atbalstīt kādas tautas pašnoteikšanās tiesības, ja tā atrodas viņas teritorijā un vēlas secesiju. Tas pamatojams ar to, ka tādejādi valsts zaudē daļu savas suverēnās teritorijas ar visiem tajā esošajiem resursiem un potenciālajiem ienākumiem.
5. Mūsdienās arī ANO par visām varēm cenšas nepieļaut pašnoteikšanās tiesību realizāciju, pamatojot to ar iespējamību izjukt starptautiskajam mieram, īpaši Tuvajos Austrumos.
6. Katalonijas gadījumā ir ļoti grūti saprast – viņi ir tiesīgi uz savu valsti, vai nē. Pa lielam, kā nācijai viņiem uz to ir tiesības, tomēr nevarētu teikt, ka šī brīža situācija viņiem būtu nelabvēlīga, vai kādā veidā tos ierobežo.
 
…