IEVADS
Izglītība mūsdienās sola pārmaiņas sabiedrībā un darba raksturā, jauno tehnoloģiju ietekmi, citu pieeju un izppratni par mācīšanos, lielu pieprasījumu pēc inovācijām, aizvien pieaugošu starptautisko sadarbību starp institūcijām un indivīdiem.
Mācību iestādēm ir pietiekami brīva rīcībspēja, ļoti liela loma ir demokrātijai, jo mūsdienās grūti iedomāties citu sabiedrības pārvaldes un organizācijas modeli kā demokrātija. Skolēni - bērni un jaunieši – ir pilntiesīgi katras valsts pilsoņi. Viņiem ir jāaug drošiem un apzinīgiem, jāapzinās sava vērtība un nozīmība, vieta sarežģītajā valsts pārvaldes mehānismā. Viens no līdzekļiem šā mērķa sasniegšannai ir pašpārvalde, jo tās pamatideja ir modelēt valstī pastāvošo politisko iekārtu, un tās tapšanas mehānismus. Par labu valsts demokrātiskās tapšanas organizācijas piemēru var kļūt izglītības iestāde, kur jauneklis mācās, jo jau no skolas gadiem izglītojamais var vērot un sekot līdzi skolas padomes vai pašpārvaldes darbībai. Tajā spilgti tiek atspoguļota demokrātiskās valsts modeļa hierarhija, piemēram, direktors ir (ministru) prezidents, direktora vietnieki ir ministri vai prezidenta kancelējas darbinieki, pedagogi ir deputāti, vecāku komitējas ir komisijas, izglītojamo pašpārvalžu locekļi -frakcijas un izglītojāmie- vēlētāji. Līdz ar to var secināt, ka katra mācību iestādes pašpārvalde un apvienība ir kā neliela valsts ar savu valdību, parlamentu un tautu, saviem likumiem un savu taisnību un tai ir jābūt nozīmīgai izglītības iestāžu vadītāju lēmumu pieņemšanā.
Arvien no jauna tiek uzdoti jautājumi – kāda izglītība skolēniem ir nepieciešama, lai viņi pēc iespējas labāk sagatavotos dzīvei sarežģītajā, strauji mainīgajā mūsdienu un rītdienas pasaulē?! Kā pedagogs var to padarīt, ja pats līdz galam nevar prognozēt savu nākotni? Kādas vērtības un, galvenais jautājums, kā tās jāaudzina skolēnos, lai viņi kļūtu par pilnvērtīgiem Latvijas pilsoņiem?! Kādam ir jābūt pašam pedagogam, lai viņš spētu realizēt visus darba pienākumus, ievērojot skolēnu un citu personu (piemēram, viņu vecāku) tiesības?!
21. gadsimtā vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogi mūsu valsts dažādo izglītības koncepciju mainīguma rezultātā visbiežāk ir saskārusies ar tajā mācāmo priekšmetu satura, skaita, nepieciešamības izvērtēšanu, liekot pedagogiem nepārtraukti mācīties, cīnīties, mainīties, pielagoties, apgūt un sasniegt kaut ko jauno- vienā vārdā sakot, attīstīties, lai viņu profesionālā darbība “nenovecotu”, un, protams, to visu panākt un izdarīt ir diezgan grūti. Kas no jauniem cilvēkiem gribēs strādāt tādā sistēmā, kur darba atalgojums ir mazliet vairāk nekā minimalais, bet ir tik daudz pienākumu?! Kas aizstāvēs paša pedagoga tiesības?
Tomēr ir daži, kas jau sācis strādāt par pedagogu, kam ļoti pedagoga amats. Līdz ar to viņiem nepaliek citas iespējas, kā tikai cīnīties par sevi, par savu izdzīvošanu.
Cieņa pret cilvēka pamatbrīvībām, cilvēku spēja sadzīvot ar citiem, balstoties uz kopīgām vērtībām, kā brīvība un līdztiesība, taisnīgums un tolerance, tiesības un atbildība - savu pienākumu atzīšana un saprašana ir ceļš uz demokrātisku sabiedrību, kur katra indivīda līdzdalība sabiedriskajos procesos ir ārkārtīgi svarīga – jo tieši šī līdzdalība ir demokrātijas pamats. Līdz ar to Latvijas izglītības sistēmā ir paredzētas pašpārvaldes, padomes, un profesionālās arodbiedrības, kuru nolikumu pamatā ir, pirmkārt,
cilvēka tiesības uz pamatbrīvībām.…
