Patērētāju tiesību pirmsākumi meklējami 1962. gada 15. martā, kad tika publiskoti ASV prezidenta Džona Kenedija patērētāju tiesību aizsardzības pamatprincipi. Tie bija četri:
patērētājam ir tiesības uz preču drošumu;
patērētājam ir tiesības uz informāciju;
patērētājam ir tiesības izvēlēties;
patērētājam ir tiesības tikt uzklausītam1.
Vairāk nekā 20 gadus vēlāk, 1985. gada 9. aprīlī, šie Dž.Kenedija izvirzītie patērētāju tiesību aizsardzības pamatprincipi tika ņemti par pamatu ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtajiem patērētāju tiesību aizsardzības pamatprincipiem, papildinot jau četrus esošos ar vēl diviem, proti:
patērētājam ir tiesības uz izglītību savu tiesību aizsardzības jautājumos,
patērētājiem ir tiesības apvienoties sabiedriskajās organizācijās2.
Runājot par patērētāju tiesībām cilvēktiesību kontekstā, jāatzīst, ka patērētāju tiesības ir ietvertas ekonomiskajās cilvēktiesībās, bez tam patērētāju tiesības var uzskatīt par pēdējo paplašinājumiem. Taču pārsvarā, ņemot vērā Starptautiskā pakta par sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām (http://www.hrweb.org/legal/escr.html) “iespēju līmeņa” raksturu (valsts šī pakta normas īsteno, ņemot vērā tās iespējas) patērētāju tiesības atzīst par ieteikumtiesībām (soft law – angļu val.) cilvēktiesību sakarā, lai gan ir atsevišķi izņēmumi; piemēram, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25.p.1.d. ir starptautisko paražu tiesību norma.3 Minētais tiesību akts nosaka, ka “Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai”.
1957. gadā, kad tika noslēgts Līgums par Eiropas Kopienas izveidošanu (turpmāk – EK līgums), galvenās rūpes vienota tirgus izveidošanā bija robežu atvēršana un ekonomiskais pieaugums (četri pamatprincipi: brīva preču, pakalpojumu, cilvēku un kapitāla kustība). …
