NOBEIGUMS
Sagatavojot referātu nācās secināt, ka lai gan Civillikuma normas par paternitātes noteikšanu ir jau vairākkārt grozītas un pilnveidotas normatīvajā regulējumā joprojām pastāv vairākas nepilnības, kas neļauj bērnam un bērna bioloģiskajam tēvam realizēt savas tiesības pilnībā.
Darba izstrādes gaitā nācās secināt arī to, ka:
1. nav salāgotas tiesību normas, kas paredz apstrīdēšanas termiņus un to sākuma brīdi, bērnam un bērna bioloģiskajam tēvam apstrīdot paternitāti. Tāpat nav salāgotas materiālās un procesuālās tiesību normas, kā rezultātā bērna bioloģiskajam tēvam saskaņā ar Civilprocesa likumu nav paredzēta iespēja apstrīdēt paternitātes pieņēmumu;
2. mirušā vīra vecāki ne visos gadījumos ir uzskatāmi par visvairāk ieinteresētajām personām, lai apstrīdētu paternitātes pieņēmumu. Tādi drīzāk ir mirušā vīra lejupējie mantinieki (mantinieku pirmā šķira). Līdz ar to tiesības apstrīdēt paternitāti vispirms būtu dodamas viņiem un tikai pēc tam vīra vecākiem (mantinieku otrā šķira).
Vērā ņemams šķiet fakts, ka saskaņā ar Civillikuma 149.panta ceturto daļu arī pats bērns var apstrīdēt paternitātes pieņēmumu, taču, manuprāt, šī norma ir nepilnīga, jo tajā tiek paredzēts tikai gadījums, kad bērns ir uzzinājis par paternitātes pieņēmuma nepatiesumu laikā, kad viņš vēl bija nepilngadīgs. Savukārt gadījumu, kad bērns varētu uzzināt faktus, kas izslēdz paternitātes pieņēmumu, jau bērnam esot pilngadīgam, šī norma vispār neparedz. Gandrīz identiska tiesību norma ir iekļauta Civillikuma 156.panta ceturtajā daļā, kas paredz bērna tiesības apstrīdēt brīvprātīgu paternitātes atzīšanu, taču šajā tiesību normā ir noteikts cits apstrīdēšanas termiņa sākuma brīdis - no apstākļu, kas izslēdz paternitāti uzzināšanas brīža. …