Pazemes ūdeņus iedala pazemes ūdeņos un virszemes ūdeņos. Virszemes ūdeņi veido patstāvīgas ūdensteces (strauti, upes, meliorācijas novadgrāvji) un ūdenstilpnes (ezeri, ūdens-
krātuves). Iekšzemes ūdeņu daudzums un izvietojumu valsts teritorijā nosaka ģeogrāfiskais novietojums, klimats, reljefs
un ģeogrāfiskā uzbūve. Virszemes ūdeņi un daļa no pazemes ūdeņiem visu laiku atrodas nepārtrauktā kustībā, veidojot kopējo
ūdens aprites ciklu. Zināšanas par ūdens aprites ciklu ir nepieciešamas, lai izprastu katra cilvēka atbildību par ūdeni,
tanī skaitā dzeramā ūdens kvalitātes nodrošināšanu.
Latvija ir bagāta ar dažādas kvalitātes ūdens resursiem. Saldūdens resursi vairākkārtīgi pārsniedz tā pašreizējo un paredzamo patēriņu ūdensapgādes vajadzībām.
Latvijā kā lauku teritorijās, tā pilsētās ūdensapgādei tradicioāli pārsvarā izmanto pazemes ūdeni. Lai nodrošinātu pazemes ūdeņu racionālu izmantošanu un aizsardzību, un ievērotu valsts intereses to izmantošanas stratēģijā, likumā “Par zemes dzīlēm” pazemes ūdeņiem ir piešķirts valsts nozīmes derīgā izrakteņa statuss. Vides aizsardzības politikas plānā minētās, ar ūdens resursiem saistītās prioritārās problēmas ir dabas resursu neracionāla izmantošana un dzeramā ūdens
sliktā kvalitāte. …
