“Pazudušais dēls” – no paaudzes paaudzē dzīvo Bībelē rakstītā leģenda par šo noklīdušo tēva dēlu, kurš atgriežas, nožēlā noliecot galvu. Un ik pa brīdim literatūrā un mākslā atrodas kāds cilvēks, kurš “pazudušā dēla” tēmu izvērš savā daiļradē.
Kurš gan nepazīst slaveno Rembranta gleznojumu “Pazudušā dēla atgriešanās”? Tikpat izcils ir slavenā franču rakstnieka Andrē Žida darbs “Pazudušā dēla atgriešanās”.
Arī latviešu literatūras pārstāvji nav snauduši, un “pazudušā dēla” tēma ieskanas Raiņa dzejoļu krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā”, Apsīšu Jēkaba darbā “Iz tautas bilžu galerijas” – VI Pazudušais dēls (No saimnieku dzīves) un arī Rūdolfa Blaumaņa daiļradē.
Es izlasīju lielu daļu R. Blaumaņa sacerējumu. Protams, ka R. Blaumaņa daiļrade nav pārsātināta ar “pazudušā dēla” līdziniekiem, bet pētījumam par “pazudušajiem dēliem” izvēlējos 3 daiļdarbus: “Purva bridējs”, kurš tieši nav saistīts ar “pazudušā dēla” tematiku, bēdu lugu “Pazudušais dēls” un tās pirmavotu – stāstu “Pērkoņa negaiss”, kuri ir saistīti ar “pazudušo dēlu”, respektīvi, R. Blaumanis šajos darbos ir centies parādīt Bībeles leģendas atspoguļojumu dzīvē.
Tātad, “Pērkoņa negaiss” – interesants un ļoti skumjš stāsts par tēva un dēla attiecībām, par ģimenes attiecībām, par audzināšanu, par cēloņiem un sekām. Galvenais varonis stāstā ir Roplaiņu saimnieka dēls Krustiņš. Roplaiņi ir labi koptas mājas. Pats saimnieks, pieticīgi dzīvodams, ir uzcēlis un iekopis tās. Protams, viņa karstākā vēlēšanās un doma ir, ka viņa vienīgais dēls Krustiņš turpinās šo iemīto taciņu, bet tā viss nenotiek…Krustiņam iepatīkas izklaides vietējā krogā, iegaršojas “ļaunais dzēriens” – alkohols, un krājas parādi. Kādu dienu tēvs, iegriežoties baznīcas krogā, nejauši dzird Krustiņa draugu sarunu, kurā uzzina visu par Krustiņa izklaidīgo dzīvi un parādiem. Mājās pārnākdams, tēvs dēlam vaicā, vai tā ir patiesība. Sākumā Krustiņš izvairās no atbildības, teikdams, ka tie tik meli, bet pēc tēva bargāka vārda, atzīstas it visā, nožēlo izdarīto un solās nekad vairs nedarīt tā. Nu dzīve Roplaiņos sāk ritēt labi un jauki, bet ilgi jau tā nevar vilkties: Krustiņu atkal un atkal vilina senās kaislības, un vienu nakti viņš no zirgu sargāšanas aizšmauc izklaidēs. Tur nu vecā kaislība ņem virsroku, Krustiņš pats iedomājas par to, ka ir atradis tēva naudas skapīša atslēgu un pats iedomājas, ka no tā varētu paņemt naudu, lai pēc tam atliktu atpakaļ vairāk. Viņš iet tai pakaļ, lai arī zemapziņā skan: “Neej!!!” Un tiek pamanīts, noturēts pa zagli un krīt no lodes, kuru raidījusi tēva roka.…
