Pedagogs A. Dauge (1868-1937) ir aktīvs Latvijas kultūrdzīves veidotājs, izglītības un tālākizglītības organizētājs un tās pamatlicējs, Latvijas Universitātes Pedagoģijas nodaļas vadītājs, iecienīts profesors, jaunatnes un tautas audzinātājs. Viņš – arī skolotājs un literāts, sabiedriskais darbinieks, izglītības un audzināšanas problēmas kaismīgs risinātājs. A. Dauge iekļaujas to pedagogu un tautas audzinātāju plejādē, kas, Z. Mauriņas vārdiem runājot, “sakņaini ieauguši” Latvijas un pasaules kultūrā, spēj savu audzēkņu plašajai saimei sniegt ne tikai plašas un virspusējas zināšanas, bet arī sirds siltumu un garīgo atbalstu. “Aristokrāts savā ārējā izskatā, viņš neparastām runas dāvanām apbalvots, cēliem vārdiem savos klausītājos modināja cēlākās jūtas. Un tādēļ jaunatne viņu dievināja, jo jaunatne instinktīvi jūt, kas to augšup ceļ.” Z. Mauriņa savu iecienīto Latvijas Universitātes profesoru un garīgo aizgādni A. Daugi dēvē par “ģeniālo pedagogu un lielāko latviešu tautas audzinātāju”.
Viņa radošās domas mērogi nekādi neiekļaujas šaurajos specializēta pedagoga ietvaros. A. Dauge meklē un atrod “augstāku skatu punktu” izglītības, audzināšanas un attīstības problēmu redzējumam, norādot ceļus ģimenes un skolas darbības un personības aktivitātes saliedēšanai ar kultūras vērtību pasauli.
Jaunas pedagoģijas idejas A. Dauge gūst filozofijas un socioloģijas, politikas un ekonomikas, psiholoģijas un vēstures, estētikas un daiļliteratūras dzīlēs – pasaules gara milžu jaunrades avotos.
Savā pedagoģiskajā darbībā Tērbatā, vēlāk Varšavā un Maskavā, bet kopš 1920. gada tuvībā ar Latvijas skolotājiem un izglītības praksi.
A. Dauges izstrādātajā mākslas pedagoģijas koncepcijā izvirzīta ideja, ka mākslas un jaunrades elementu ieviešana pedagoģiskajā procesā paplašina iespējas audzēkņu saskarsmei ar kultūras vērtībām, nodrošina jaunas iespējas “”pilnīgai izglītībai” un viengabalainas personības veidošanai.…
