IEVADS
Izglītība mūsdienās sola pārmaiņas sabiedrībā un darba raksturā, jauno tehnoloģiju ietekmi, citu pieeju un izppratni par mācīšanos, lelu pieprasījumu pēc inovācijām, aizvien pieaugošu starptautisko sadarbību starp institūcijām un indivīdiem.
Gandrīz katru gadu tiek ieviesti jaunie izglītības standarti, programmas, visu laiku notiek reformas mūsu valsts izglītības sistēmā kopumā. Mainoties obligātajiem mācību priekšmetiem, mainījies arī pedagogu sastāvs, taču pamatnostādne – sniegt skolu audzēkņiem kvalitatīvu izglītību – palikusi nemainīga.
Arvien no jauna tiek uzdoti jautājumi – kāda izglītība skolēniem būs nepieciešama, lai viņi pēc iespējas labāk sagatavotos dzīvei sarežģītajā, strauji mainīgajā mūsdienu un rītdienas pasaulē.?! Kā pedagogs var to padarīt, ja pats līdz galam nevar prognozēt savu nākotni? Kādam ir jābūt pedagogam mūsdienās?! Kas var ietekmēt pedagoga profesionālās kompetences pilnveidošanos?! Un kurš gan gribēs un spēs ilgi strādāt izglītības jomā, ja neticēs, ka viņa vai viņas darbība kaut kādā veidā uzlabo cilvēku dzīves apstākļus?
Izglītības sistēmai ir vajadzīgi ne tikai līdzekļi augstas kvalitātes izglītības nodrošināšanai, ieskaitot grāmatas, mūsdienīgus komunikācijas līdzekļus, piemērotu kultūras un ekonomisko vidi u.tml., bet arī labi izglītoti pedagogi.
Vispārizglītojošo mācību priekšmetu pedagogi mūsu valsts dažādo izglītības koncepciju mainīguma rezultātā visbiežāk ir saskārusies ar tajā mācāmo priekšmetu satura, skaita, nepieciešamības izvērtēšanu, liekot pedagogiem nepārtraukti mācīties, cīnīties, mainīties, pielagoties, apgūt un sasniegt kaut ko jauno- vienā vārdā sakot, attīstīties, lai viņu profesionālā darbība “nenovecotu”. Bet kāpēc visu laiku notiek šis mainīguma proces?! Vai tas ir atkarīgs no pedagogu kompetenču neatbilstības, vai valsts vīru subjektīva skatījuma uz problēmu, vai var būt tas notiek tāpēc, ka Latvija ir salīdzīnoši jaunā valsts, kuras sistēmām ir jāpāriet visus attīstības posmus?! Domājams, ka visi minētie faktori, vai daļēji, vai pilnība arī atbild uz šo jautājumu. Turklāt runājot par vēsturiskajiem apstākļiem, var mēģināt salīdzināt Latvijas un kādas citas līdzīgas valsts izglītības sistēmas, piemēram, Poliju.
Šīs valstis vieno tas, ka abas ir bijušas PSRS pakļautībā un pārcietušas lielas reformas izglītības jomā.
Interesanti izzināt un izprast, kā katra no šīm valstīm ir pratusi attīstīties pēc 1991. gada.
Latvijas skolās nereti pastāv līdzās tradicionālajām vērtībām un veido rosīgu un optimistisku zināšanu apguves vidi. Saeima ir pieņēmusi jaunus likumus – 1991.gadā Izglītības likumu un likumu “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību”, 1993.gadā par amatniecību, 1995.gadā Latvijas izglītības koncepciju un Augstskolu likumu, 1998.gadā no jauna Izglītības likumu un 1999.gadā Vispārējās izglītības likumu un Profesionālās izglītības likumu, kas mainījuši darbu Latvijas skolās. Taču šīs pārmaiņas vēl nav reforma, bet Latvijai ir nepieciešama fundamentāla skolu reforma.
Izglītība iespējams ir pati nozīmīgākā sabiedriskā sektora joma Latvijā. Vai tas tā ir arī Polijā. Būtu interesanti, uzzināt vai izglītības koncepcijas principi un mērķis ir līdzīgi vai atšķirīgi, jo ekonomiskais satāvoklis ir ļoti līdzīgs. Cik efektīvi valstis ir pratušas attīstīt savu izglītības sistēmas?
Protams, analīzējot abu valstu izglītības sistēmas, noteikti ir jāpievērš uzmanība pedagoga amata statusam, profesijas prestīžam, atalgojumam un profesionālai pilnveidei.
…
