3. PELĒKO ROŅU HALICHOERUS GRYPUS AIZSARDZĪBA UN APSAIMNIEKOŠANA
Šobrīd roņu aizsardzību regulē galvenokārt starptautiskās tiesību normas. Nozīmīgākās no tām - Helsinku konvencija un Biotopu direktīva. Helsinku konvencijas ietvaros tika izstrādāta rekomendācija dalībvalstīm par roņu aizsardzību Baltijas jūrā. Šobrīd spēkā ir Helsinku konvencijas 2006. gada 8. jūlija rekomendācija Nr.27-28/2, kurā norādīts, ka roņu populācijām labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanai katrai valstij jāizstrādā nacionālie roņu apsaimniekošanas plāni (SAP 2021). Galvenie plānošanas instrumenti, kas paredz labu populācijas saglabāšanos statusu, iever roņu sugu monitoringa izveidi, veikt efektīvus pasākumus attiecībā uz visām populācijām, lai novērstu to nelikumīgu nogalināšana, un veicināt nejaušas piezvejas samazināšanu līdz minimumam, izstrādāt un piemērot, ja iespējams, neletālus ietekmes mazināšanas pasākumus roņiem, lai samazinātu piezveju, un zvejas rīku bojājumus, kā arī atbalstīt un koordinēt efektīvu seku mazināšanas pasākumu izstrādi (Haldin 2019).
Līdz šim nacionālie roņu apsaimniekošana plāni ir izstrādāti – Dānijai kopš 2005. tiek apsaimniekotas pelēkā un plankumainā roņa sugas, tāpat arī Zviedrijai no 2012. gada, Igaunijai, kas apsaimnieko pelēko un pogaino roņu sugas kopš 2015. gada, arī Somijai kopš 2007. gada ir izstrādāts apsaimnieko pelēko un pogaino roņu apsaimniekošanas plāns, kā arī Polijai, kurai kopš 2015. gada ir plankumainā roņa apsaimniekošanas plāns un šobrīd top arī pelēko roņu sugu. Turpretī Krievijai, Vācijai un Lietuvai šāda apsaimniekošanas plāna nav (Baltic Marine Environment .. 2020).…