Latvijā pensijas tiek iedalītas vairākās kategorijās:
Vecuma pensijas;
Invaliditātes pensijas;
Pensijas apgādnieka zaudējuma gadījumā;
Izdienas pensijas;
Pensijas pēc speciāliem lēmumiem.
Latvijā 1996. gadā tika uzsākta pensiju sistēmas reforma, kuras “mērķis bija izveidot izmaksefektīvu pensiju sistēmu, kas ilgtermiņā būtu minimāli pakļauta demogrāfiskām un ekonomiskām svārstībām”. Šobrīd ir ieviesta trīslīmeņu pensiju sistēma un pensiju reforma likumdošanas jomā pamatā ir pabeigta. Latvijā katrs ceturtais iedzīvotājs ir pensionārs. Tā kā pensiju sistēma balstās uz sociālas apdrošināšanas iemaksām un darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa, tad ievērojama ir sociāli apdrošināto personu noslodze ar pensionāriem- 2001.gadā uz 1000 sociāli apdrošinātām personām bija 619 pensionāri, no tiem 495- vecuma pensijas saņēmēji. Demogrāfiska situācija Latvijā ir tāda, ka valstī pieaug pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. 2002. gada sākumā iedzīvotāji virs darbaspējas vecuma veidoja 22.6% no kopējā iedzīvotāju skaita, kas ir par 1.8 procentpunktiem vairāk kā 1991.gadā. Iedzīvotāju novecošanās uzliek papildus slodzi sociālajam budžetam.
Pensiju reforma Latvijā. Mazliet ielūkosimies netālajā vēsturē, ka tā veidojās līdz mūsdienām.
1991. gadā Latvijā tika uzsākta pensiju sistēmas reforma, lai izveidotu no PSRS neatkarīgu pensiju shēmu. 1990. gada 29. novembrī Augstākā padome pieņēma likumu “ Par valsts pensijām”, kas stājās spēkā 1991. gada 1. janvārī. Tā mērķis bija nodrošināt maksimālu ienākumu aizvietojumu vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumā. Tomēr pensiju sistēma nespēja brīvi darboties jaunajos tirgus ekonomikas apstākļos šādu iemeslu dēļ:
Likumi un normatīvie akti paredzēja vienkāršotu pensijas aprēķināšanas kārtību, kurā dominēja valsts atbildība, tas ir, nebija ciešas sakarības starp apdrošinātās personas un darba devēja veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un pensijas apmēru;
Tika noteikts daudz pensionēšanās atvieglojumu, nenorādot to izdevumu kompensēšanas avotus;
Pensijas vīriešiem un sievietēm tika piešķirtas, sasniedzot diferencētu vecumu, kaut gan sievietēm paredzamais mūža ilgums ir ievērojami lielāks;
Tika noteikts zems pensionēšanas vecums;
Pensiju sistēma nebija pasargāta no iespējamiem finansiāliem un demogrāfiskiem satricinājumiem, jo tai neradās iespēja izveidot pietiekamu naudas līdzekļu rezervi, turklāt cilvēki nebija ekonomiski ieinteresēti iesaistīties šīs rezerves veidošanā;
Samazinoties nodokļu maksātāju skaitam un palielinoties pensionāru skaitam, tiktu apdraudēta pensiju sistēmas stabilitāte- strādājošie ar savām iemaksām nespētu nodrošināt esošo pensionāru paaudzi.
Tad 1996. un 1997. gada laikā Saeima četrreiz pieņēma grozījumus likumā “Par valsts pensijām”. To mērķi ir šādi:
Likumā ietverto tiesību normu sakārtošana;
1997. gadā palielināt pensijas personām ar lielu apdrosināšanas stāžu un nelielu algu;
samazināt no valsts pamatbudžeta veicamo iemaksu apjomu;
noteikt jaunu invaliditātes pensijas aprēķināšanas kārtību- atkarībā no veiktajām iemaksām;
noteikt minimālās garantijas sievietēm, kuras pensionējas priekšlaikus;
sākuma kapitāla aprēķināšanai palielināt vidējās apdrosināšanas iemaksu algas noteikšanas periodu;
ierobežot izmaksājamās pensijas apmēru;
samazināt periodu, kas nepieciešams pensijas piešķiršanai no jauna;
noteikt priekšnoteikumus tiesību iegūšanai uz pensiju piešķiršanu no jauna.…
