Apbrīnojami, kā H. Ibsens tik dziļi un nesaudzīgi kritiski ir atklājis vīrieša dabu Pēra Ginta tēlā. Manuprāt, izteiktākā vai mazāk izteiktā veidā Pērs Gints mājo katrā vīrietī- mūžīgie sevis un laimes meklējumi tiekšanās pēc kaut kā neatklāta, pilnīgi jauna, nereti atklāsme, ka dzīve ir nodzīvota bezjēdzīgi, apziņa, ka mērķi, pēc kuriem esi tiecies ir bijuši utopiski. Un būtībā jau Pēra Ginta tēls daudzus ir sāpinājis, sadragājis likteņus, viesis veltas cerības nemaz pats to neapzinoties, tikai naivas un puiciskas vēlmes fantazēt, izzināt urdīts. Vēlme pēc konkrēti nedefinēta mērķa un piedzīvojumiem galvenā varoņa tēlā mijās ar vēlmi un ticību lielai mīlestībai, naivu ticību, ka viņa dzīve nav bijusi bezjēdzīga, ka viņa dzīve kādam ir devusi kaut niecīgu labumu.
H.Ibsens šo lugu veidojis it kā savdabīgā gredzenveida kompozīciju, tādu kā dzīves ceļu, kas sākās un beidzās vienā un tajā pašā punktā. Nepiepildīta, tukša dzīve jaunekļa gados, haotiski, bezmērķīgi KAUT KĀ meklējumi brieduma gados, tāda pati- bezmērķīga un tukša dzīves nogale, kad PG ir atgriezies tur pat, kur sāka, tikai vairs nav laika, vairs nav kam dzīvot, nekam nederīgais ir „jāpārlej pogās”, taču Solveiga ir kā gaiša atkāpe, tā gan lugas sākumā, gan beigās piešķir formu un saturu bezjēdzīgajai Pēra Ginta dzīvei.…