Mūsu senčiem bija ļoti godbijīga un svēta attieksme pret dabu un visu apkārtējo pasauli. Viņi visur saskatīja dievišķu klātbūtni. Tomēr atšķirībā no kristīgās pārliecības, latviešu senči uzskatīja, ka pasaulē nevalda tikai viens Dievs, bet gan daudzas dievības, piemēram, Dievs, Saule, Mēness, Laima, Māra un citas. Senlatvieši pret dievībām izturējās ar lielu cieņu un arī upurēja tām. Viena no šīm dievībām bija Pērkons.
Pērkons bija viens no galvenajām mūsu senču dievībām. Var teikt pat, ka Pērkons ir bijis galvenā senlatviešu dievība līdz noteiktam laikam, kad latviešiem uzspieda kristīgo ticību. Domājams, ka Pērkons kā dievība pirmo reizi tika pieskaitīta 2. – 4. gadsimtā. Pērkons pazīstams ļoti daudzām tautām. Pamatā Pērkons ir zibens, lietus, kalnu, klinšu un augstuma, kā arī ozolu dievs. Dažreiz kā vienu no Pērkona funkcijām izdala arī tikumības sargāšanu. Pērkona ziņā ir laiks, laika apstākļi. Agrākie zemnieki pavasarī bieži pielūdza Pērkonu un upurēja tam dažādas lietas, lai rudenī būtu laba raža.
Vēl Pērkonu dēvē par Veco tēvu, Pērkona tēvu, Pērkonīti, nereti arī par Kalēju. Priekšstats par Pērkonu kā Debesu kalēju atklājas tautasdziesmu tekstos. Debesu kalējs kaļ Saules meitai pūra vāku, gredzentiņu, zelta jostu, saktu, vainagu, Dieva dēlam jostu, piešus, zobentiņu. Kalēja ogles birst Daugavā vai jūrmalā.
“Kalējs kala debesīs,
Ogles bira Daugavā,
Es paklāju villainīti,
Man piebira sudrabiņš.”…
