Latvijas Republikas Satversmes 96.pantā ir norādīts, ka mūsu valstī ikvienam cilvēkam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.
Latvijas Republikas Krimināllikumā, kas stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī, ir iestrādāts 143.pants, kurš sastāv no 2 daļām.
Latvijas KL 143.panta 1.daļas dispozīcijā norādīts, ka tiek sodīta tā persona, kas nelikumīgi iekļūst dzīvoklī pret tajā dzīvojošās personas gribu. Tanī pat laikā šī paša panta 2.daļa paredz atbildību par tādām pašām darbībām, kā 1.daļā norādīts, tikai ie paplašināta dispozīcija un tajā ietverti jēdzieni, kas norāda uz vardarbības pielietošanu, draudiem vai patvaļīgu valsts amatpersonas nosaukuma piesavināšanos.
Līdz 1999.gada 1.aprīlim bija spēkā Latvijas Kriminālkodekss un tajā bija 131.pants ar analogu nosaukumu. Atšķirība starp Latvijas KL 143.pantu un Latvijas KK ir dispozīcijā, jo Latvijas KL noziedzīgais nodarījums tagad aptver plašākas un konkretizētākas noziedzīgas darbības.
Ja Latvijas KK 131.p. bija likts akcents uz "nelikumīgu kratīšanu", "citām darbībām, kas pārkāpj pilsoņa dzīvokļa neaizskaramību", tad jaunajā Latvijas KL, kas spēkā stājās ar 1999.gada 1.aprīli, atbildība ir par jebkuru nelikumīgu iekļūšanu dzīvoklī pret tajā dzīvojošās personas gribu. Atšķirība ir Latvijas KK arī ar to, ka tagad pantā ieviesta 2.daļa, kādas agrāk nebija ar attiecīgām kvalificējošām pazīmēm.
Pret dzīvoklī dzīvojošās personas gribu iekļūt tās dzīvoklī nav nevienam tiesības, izņemot vienīgi likumdošanā noteiktos gadījumos (Latvijas KPK 168.p. – sakarā ar kratīšanu un izņemšanu paredzētajā gadījumā, uz tiesneša lēmuma pamata).…
