Katram cilvēkam piemīt tieši viņam raksturīgas īpašības, katram ir viņam raksturīgs individuālpsiholoģisko īpatnību salikums un sakārtojums, kurš atšķir viņu no visiem pārējiem. Tātad var konstatēt, ka jebkurš cilvēks ir individuāls, kas liecina kā šajā pasaulē vispār nepastāv līdzīgu cilvēku – katrs cilvēks ir neatkārtojams. Var droši teikt par sevi, ka “Esmu vienīgais tāds visā pasaulē”. Tomēr kāpēc visi cilvēki atšķiras viens no otra, kas noteica šo atšķirību un personības īpatnību veidošanu. To nodrošina gan temperamenta tips, gan rakstura akcentuācija, gan vajadzības, pēc kuriem cilvēks tiecas savā dzīvē, gan arī cilvēka vērtīborientācija. Tātad visi šie faktori arī ir noteicošie personības veidošanā. Tie noteic cilvēka savdabīgas izturēšanos un rīcību, kā arī stilu.
Personība pēc savas dabas ir aktīva un var eksistēt tikai saskarsmē ar citām personībām. Tas savukārt nozīme, ka lai pastāvētu sabiedrībā jāmēģina izprast citus cilvēkus. Bet lai izprastu citus vispirms ir jāizzinā sevis, ko var veikt tikai ar personības psiholoģijas palīdzību. Šī darba mērķis ir pamatojoties uz psiholoģisko testu rezultātiem, kā arī izmantojot teorijas zināšanās, noteikt manai personībai raksturīgas iezīmes un noskaidrot, kā tās tika izveidotas.
Psiholoģija ir jaunā zinātne, tā ir vairākus gadsimtus jaunāka par citām, piemēram, dabas zinātnēm. Zinātniskas metodes psiholoģijā sāka izmantot 19.gs. beigās. Zinātniskā psiholoģija balstījās nevis uz to, ko cilvēks domā, bet gan uz pētījumiem. Tikai 1879. gadā parādījās pirmā zinātniskā laboratorija, kurā pētīja psihiskos procesus ar zinātniskām. Jautājums ir par to, kur beidzās filozofija un sākas psiholoģija. Sākotnēji psiholoģija attīstījās filozofijas ietvaros. Arī pats jēdziens “psiholoģija” parādījās tikai 18. gs. beigās. Psiholoģija no filozofijas atšķiras ar to, ka psiholoģija ir empīriska zinātne, kas balstās uz empīriski zināmiem faktiem, kurā galvenā ir eksperimentālā metode, pētījumi, tāpat kā dabaszinātnēs – nevis gudru cilvēku domas. Psiholoģija atdalījās no filozofijas 19. gs. otrajā pusē. (5.) Tās dzimšana kā zinātnes saistās ar Vilhelma Vunta 1879. gadā nodibinātās eksperimentālās psiholoģijas laboratorijas darbības sākumu Leipciga, Vācijā.
(1.-9), (5.)
“Personība” ka specifisks psiholoģijas termins parādījās samērā vēlu – 20. gs. Divdesmitajā gadsimtā psiholoģija kļūst aizvien nepieciešamāka un populārāka. Cilvēkus rosina cerība ar psiholoģijas palīdzību veidot modeļus, struktūras veicinošus personības dziļāku izpratni. No pašlaik eksistējošām apmēram 50 psiholoģijas nozarēm personības psiholoģija ieņem īpašu vietu. Personības psiholoģijas uzmanības centrā ir cilvēka personības kā integratīva veseluma būtība. Tas nozīme, ka par personību var uzskatīt cilvēku kopumā.
Vai jebkuru cilvēku var saukt par personību? Ikdienā par personību uzskata izcilu cilvēku, atšķirīgu no visiem pārējiem.Vai mēs varam runāt par personību attiecībā uz cilvēku, kuram nav sava rakstura, sava viedokļa, vai par cilvēkiem, par kuriem ir nesaprotami, kā viņi dzīvo, vai viņiem vispār ir kāda dzīves jēga, intelekts? Problēmas formulējums ir atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar vārdu “personība”. Tas, vai mēs varam to attiecināt uz lielāku vai mazāku daļu cilvēku, ir atkarīgs no definīcijas. …
