Persona – cilvēks kā sociāla būtne, kurš īsteno kādu sociālu lomu. Cilvēks ar savām individuālajām un sociāli nosacītajām īpašībām. (Sengrieķu teātrī par personu tika saukts aktieris, kurš spēlēja maskā).
Personība – noturīgs un vienots cilvēks, kas apzināti vai neapzināti rīkojas pēc noteiktiem tikumiskajiem principiem un spēj atbildēt par savu rīcību. Personība izsaka augstāko sevis apzināšanos un sevis pilnveidošanas darbu. Par vajadzīgu sev un citiem personību padara attīstīts prāts, plaša un bagāta jūtu pasaule, jēgas pilna un radoša darbības spēja. Personības attīstība noris dažādu nejaušo un nepieciešamo nosacījumu mijiedarbībā. Liela loma ir iedzimtajām īpašībām – ārienei, fiziskajam stāvoklim, nervu darbības tipam, spējām, ģimenes videi un sabiedrībai. No ikviena cilvēka vide pieprasa kādas īpašības, kurām ikviens vairāk vai mazāk tiek pakļauts. Piemēram, kara skolas stingrā disciplīna.
Personība nav iemantojama uz visiem laikiem – tai nepieciešama nepārtraukta kopšana. Ir jāizkopj sava garīgā pasaule, kas ļauj sajust dzīvi visā tās krāsainībā un burvībā, nebaidoties šo cilvēcīgo garīgumu paust citiem. Personības tapšanas nosacījums ir cilvēka atbildība par savu pagātni.
Katrs cilvēks dažādos vecumos un dažādos dzīves brīžos var atrasties dažādos attīstības līmeņos. Pastāv vairāki attīstības līmeņi:
1. Cilvēks kā objekts, lieta, akls izpildītājs. Šajā attīstības līmenī nepastāv morāle, tauta, personība, bet ir tikai pūlis, bars kā cilvēku apvienība. Par noteicošo kļūst vara, piespiedu spēks, kontrole pat par cilvēku domām un intīmo pasauli. Šāds līmenis pastāv totalitāro un tirānisko režīmu apstākļos, kad kārtība nereti sāk līdzināties anarhijai un haosam.…