Krievija 17.gadsimta otrajā pusē salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm bija milzīga, bet atpalikusi valsts. Pilsētas bija vāji attīstītas, tirgus darījumos maz izmantoja naudu. Valsts ierēdņi atalgojumā saņēma zemi un uz tās dzīvojošos zemniekus. Krievija bija norobežojusies no Eiropas. Spēkā bija aizliegums ceļot uz ārzemēm. Latīņu rakstībā iespiestas grāmatas bija aizliegts turēt mājās, arī no ārzemēm tās nedrīkstēja ievest, jo „drukātavas ir arī Maskavā”. Lasītprasme bija reta parādība, tāpēc tikai ļoti nedaudzi cilvēki bija iepazinuši Eiropas kultūras un zinātnes vērtības.
Krievijas atpalicību noteica vairāki vēsturiski apstākļi.
Kopš viduslaikiem, kad Krievija bija meslu atkarībā no tatāru valdniekiem, tajā bija saglabājušās Austrumu despotiskās, t.i., neierobežotas un patvaļīgas varas iezīmes.
Ļoti liela ietekme Krievijā bija pareizticīgo baznīcai, kas uzskatīja Maskavu par Trešo Romu. Baznīca pieprasīja pakļaušanos un dievbijību, bet neuzticējās zinātnei un jaunievedumiem.
Sakarus un sadarbību ar Rietumeiropas valstīm apgrūtināja Krievijas ģeogrāfiskais stāvoklis – nebija ne īsti sauszemes, ne jūras ceļu, kas ērti savienotu Krieviju ar Rietumeiropu. Ārējā tirdzniecība neattīstījās arī tādēļ, ka Krievija ražota pārsvarā lauksaimniecības produktus, ko bija grūti tālu pārvadāt, bet iepirka ieročus un greznuma priekšmetus, pēc kā nebija liels pieprasījums.…