Secinājumi.
1. Pētījumiem pielietotā metode- literatūras teorētiskā analīze- var dot jaunu, niansētu skatījumu atslēgu vārdu izpratnē. Analīze dod lielisku iespēju izprast vairākus terminus vienkāršā veidā.
2. Ģimenes savstarpējās attiecības un sociālekonomiskie apstākļi ļoti ietekmē bērna emocionālo veselību.
Ģimene veido garīgo un materiālo bāzi bērnu attīstībā.
Ģimenes garīgajā, emocionālā un morālajā vidē galvenais -mīlestība un rūpes, darbi un prieki, nelaimes un bēdas, kā arī ieradumi un tradīcijas.
Ģimene- bērna audzināšanas pirmais un pats galvenais pamats.
Ideāls -ģimene, kas balstās uz sirsnīgu pieķeršanos, dvēselisku tuvību, nevis uz rēķiniem un aprēķiniem, saimniecību un lietām.
Katrs bērns ir indivīds ar savu “es”. Vecākiem bērns ir jāatbalsta un jāiedrošina, lai stiprinātu viņā ticību sev. Stabilas emocionālas saites rada drošības izjūtu.
Ģimenē mostas pirmie sociālie instinkti un veidojas pirmās mīlestības un maiguma jūtas.
Attiecību centrā jāizvirza rūpes par katra paša un partnera individualitāti.
Ģimenes dzīvē liela loma ir laimei, kas pauž cilvēka dzīves jēgas un mērķa izpratni.
Ģimenes gars, atmosfēra ir ģimenes dzīves stils.
Galvenā vērtība ir bērns un viņa personība.
Vecāku starpā jāvalda garīgai tuvībai, psiholoģiskai saderībai, saprašanās, interešu kopībai, prasmei palīdzēt grūtā brīdī, iecietībai, spējai saglabāt uzticību.
Stabilas, emocionālās saites rada drošības sajūtu.
Pirmajā dzīves gadā tiek likts personības pašizjūtas un dzīvotspējīguma princips.
2.-3. dzīves gadā rodas lepnums, prieks un pašcieņa, kas stiprina autonomiju.
4.-5. dzīves gadā nostiprinās iniciatīva.
6-12 gados bērns sevi sāk identificēt ar noteiktu profesiju pārstāvjiem.
13-19 gados pusaudzis izdara savu izvēli starp identitāti un sajaukto identitāti.
Bērna psiholoģisko un emocionālo attīstību labvēlīgi ietekmē saskaņa ģimenes locekļu starpā, vienlīdzība, cieņa, uzticība utt.
Bērna emocionālā veselība atkarīga no ģimenes attiecību stila un ģimenes attieksmes pret apkārtējo īstenību.
Ģimeņu tipi ir savstarpēji saistīti un neizslēdz viens otru.
Funkcionāla ģimene ir veselīga ģimene, kurā izpaužas tuvība un mīlestība.
Disfunkcionāla ģimene nespēj nodrošināt tās locekļiem kā personībām garīgo izaugsmi.
Ģimenes formu pamatā ir galvenokārt ģimenes locekļu sadarbība mājas uzturēšanā un kopdarbības īpatnības.
Savstarpējās attiecības ar jebkuru cilvēku ir atkarīgas no mūsu attieksmes pret viņu.
Bērna emocionālā veselība ir atkarīga no ģimenes attiecību stila un ģimenes attieksmes pret apkārtējo īstenību.
Vecākiem savas prasības jāizvirza tādā veidā, lai tās būtu bērnam uztveramas, pieņemamas, lai viņš tās varētu pārvērst savās iekšējās prasībās.
Katras personības veidošanā nozīmīgi ir impulsi, pārdzīvojumi, tuvo cilvēku attieksme pret bērnu.
Pārāk stingra aizliegumu sistēma kavē prieka un radošās izpausmes veidošanos.
Vecāki nespēj vai nevēlas parādīt pienācīgo laika un uzmanības daļu bērna problēmām un pasaulei.
Vissliktāk uz bērniem atsaucas mātes nāve un vecāku šķiršanās.
Bērns ir jāuzklausa ar ausīm, acīm, dvēseli un sirdi.
Bērni nav “slikti”. Viņos tikai tiešāk vai slēptāk, agrāk vai vēlāk atspoguļojas pieaugušo audzināšanas neprasmes “netīrumi”.
Katra bērna iespējas ieaugt veselīgā emocionālajā vidē ir vienādas. Saprotoši vecāki spēj paātrināt ieaugšanas procesu.
Ikviena pieaugušā attieksme pret bērna pasaules redzējumu un vajadzībām veido saikni pāri nākošajām paaudzēm, jo bērni saviem bērniem tīši vai nevilšus nodos daļu no vecāku “mantojuma”.
3. Literatūras analīze ļauj sistematizēt ar emociju jomu saistītos jautājumus.
…
