Pierādījuma loģiskās prasības

Pierādījuma tēzei kā obligāta prasība ir, lai tā būtu neapstrīdama, konkrēta un precīza. Formulējumam ir jābūt pietiekami veiksmīgam, lai pierādījuma tēzi nevārētu pārprast – divējādi saprotama.
Lai izvairītos no šāda veida tēzes neprecīzas veidošanas, der atcerēties, ka vispirms vajag definēt jēdzienus, par kuriem tiks runāts un izvirzītas vai iekļautas tēzē. Ja tomēr tēzi izsaka ar vienkāršu spriedumu, tad tai ir jābūt labi noformulētai.
Lai tēzi varētu saukt par pierādījuma tēzi, tai visa pierādījuma laikā ir jāpaliek nemainīgai – tādā veidā nezaudējot savu identitāti. Jo, ja tēze zaudē savu sākotnējo identitāti, tad tā vairs nav tā pati tēze, kas sākumā. Šajā gadījuma rodas „ignoratio elenchi”. Šādai paviršībai ir divi pamatveidi – daļēja tēzes apmaiņa un pilna apmaiņa.
Tēzes daļēja apmaiņa arī dalās divās apakšgrupās – tēzes sašaurināšanās un tēzes paplašināšanās. Gan tēzes sašaurināšana, gan paplašināšana ir sākotnējās tēzes neapzināta vai apzināta izmainīšana.
Vēlētājs izsaka savu attieksmi pret vēlēšanām ar tēzi: „Mēs par valsts izlaupītājiem nebalsosim”. Ja šis vēlētājs vēlas šo atziņu pamatot, tad vispirms būtu jāprecizē, ko viņš saprot ar vārdu „mēs” sevi un savu kaimiņu, sava pagasta vai visus šīs valsts vēlētājus Pretēja gadījuma tēze ir nenoteikta, bet nenoteiktu tēzi nav iespējams pamatot ar noteiktiem argumentiem.…