Jēdziens ietver zināšanas par konkrētas zinātnes un to teoriju priekšmetisko saturu. Pēc būtības jēdziens ir kaut kādas parādības atspoguļojums domāšanā. Kā vienu no nozīmīgākajiem jēdzieniem, kas lietots kriminālprocesuālajā zinātnē, var nosaukt jēdzienu – pierādīšana. Šis jēdziens ir pamatā nevainīguma prezumpcijai, kuras pamati redzami starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos, kura ietverta Satversmē, konkrētu regulējumu guvusi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā (turpmāk – Latvijas KPK). Pierādīšanas jēdziens ir arī pamatā vienam no kriminālprocesa zinātnē nozīmīgākajiem jautājumiem – pierādīšanas teorijai.
Analizējot pierādīšanas jēdzienu, to nevar aplūkot individuāli un atrauti no citiem, ar to cieši saistītiem jēdzieniem. Tieši no tā, kā saprot jēdzienu “pierādīšana”, ir atkarīga ar ī citu pierādīšanas teorijā ietilpstošo jēdzienu izpratne. Tāpēc šajā darbā tiek analizēts ne tikai pierādīšanas definējums, bet arī pierādīšanas teorijas pamatjēdzienus.
Šī darba mērķis ir apzināt pierādīšanas teorijas jēdzienu izpratni kriminālprocesā. Šo jēdzienu apzināšana un teorētiskā analīze.
Pierādīšanas jēdzienu aizsākumi meklējami loģikas zinātnē, kas sniedz šo jēdzienu sākotnējo izpratni. Pie tam zinātnei pazīstamas divas loģikas – formālā un dialektiskā. Līdz ar to rodas apgalvojums, ka formālā un dialektiskā loģika ir domāšanas divi līmeņi. Pie formāli loģiskā pieskaita veselā saprāta domāšanu, kas tiek dēvēts par ikdienas domāšanu, pie dialektiskā – prāta domāšana. Tātad, pirmais domāšanas līmenis raksturīgs ikdienas, sadzīviskai darbībai un tādejādi to pilnībā spēj apmierināt formālās loģikas operāciju un principu zināšanas. Savukārt jebkurš dziļāks problēmas pētījums zinātniskajā plāksnē prasa papildu atziņas un līdz ar to nevar iztikt bez dialektiskās loģikas.…
