Pierādījums

Pēc Aristoteļa viedokļa, cilvēka visraksturīgākā iezīme ir prasme pierādīt. Šī prasme, kas izpaužas domāšanas un argumentācijas precizitātē, ir arī loģikas studiju galamērķis.
Mācība par pierādījumu ir loģikas kursa galamērķis arī tajā ziņā, ka visas izskatītās domāšanas formas galarezultātā it kā virzītas pierādījuma pusē, bet mācība par pierādījumu tieši balstās uz mācību par slēdzienu. Šajā ziņā pierādījums skaidrojams kā atsevišķs slēdziena gadījums. Teiktais atbilst Platona definīcijai: ” Pierādījums ir patiess prātojums, kas pamatojas uz slēdzienu.”
Tātad pierādījums ir domāšanas process, kurā sprieduma patiesums tiek loģiski pamatots ar citiem patiesiem spriedumiem.


Pierādījums izziņas procesā.

Patiesība un pierādījums ir divi dažādi sprieduma satura novērtējumi izzināšanas aspektā. Jebkurai patiesībai ir objektīvs raksturs tajā ziņā, ka tās saturs ir neatkarīgs no mūsu viedokļa un subjektīvās pārliecības. Šis apstāklis tiek fiksēts arī likuma „ Par tiesu varu” 17. panta 1. daļā: „Tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, ir noskaidrot objektīvo patiesību.”…