Vēsturiski ir veidojies tā, ka cilvēks tic tikai tam, kas ir pierādīts. Pat attiecībā uz reliģiju bieži tiek izvirzītas prasības, lai tiktu pierādīta dieva esamība. Šīs cilvēku skeptiskās attieksmes dēļ tic tikai tam, kas ir pilnībā pierādīts, ar faktiem, tas ir, iekļauts arī kriminālprocesuālajā lietvedībā.
Prasība, lai viss tiktu pierādīts ir labi saprotama un obligāta. Pirmkārt, tā ir garantija, ka netiks notiesāta neviena nevainīga persona, tā ir viena no vispārīgiem tiesību principiem- nevainīguma prezumpcija. Otrkārt, notiesājot vainīgo personu, tiek noskaidrota viņas vainas pakāpe. Treškārt, vienīgi pamatojoties uz pierādījumiem tiek noskaidrota faktiskā patiesība sakarā ar notikušo noziedzīgo nodarījumu.
Krimināllietas ietvaros tiek veikta izmeklēšana un ideālā gadījumā, pamatojoties uz veiktajiem izmeklēšanas rezultātiem prokurors pierāda tiesā tiesājamās personas vainu, tiesnesis konstatē reālo patiesību – kā ir noticis noziedzīgs nodarījums, kura persona ir vainīga tā izdarīšanā, kādi ir atbildību pastiprinoši un atbildību mīkstinoši apstākļi, un tad tiesnesis paziņo savu spriedumu lietā. Šāds ir galvenais krimināllietvedības uzdevums.
Iepazīstoties ar pierādīšanu ir jāatzīst, ka tā ir grūta darbība un prasa lielu atbildību. Veicot pierādīšanu tiek veidots spriedumā likumīgais pamatojums, un veiktā pierādīšana liecina par objektīvi veiktu izmeklēšanu.
Pierādīšana un pierādījumu vākšana, pielietošana gan krimināllietās, gan civillietās, gan kriminālprocesā ir ļoti sarežģīts process, ļoti darbietilpīgs, jo ir jāanalizē katrs pierādījums, tas vēl ir jārealizē pierādīšanā, tāpēc arī izvēlējos šo tematu. Kriminālprocesa zinātnē kā viens no nozīmīgākajiem jēdzieniem lieto, jēdzienu – pierādīšana.
Uzskatu, ka katram juristam kvalifikācijai obligātā prasība ir zināšanas un prasme veikt pierādīšanu. Attiecīgi katrs jurists mācās pierādīšanu veikt pats.
Kļūdas pierādīšanā var izraisīt ļoti smagas sekas. Tas nosaka, ka prasme pierādīt procesā ir ne mazāk svarīga par likumu un tiesību zināšanām un izpratni.
Sava studiju darba uzdevums ir izprast pierādīšanas nozīmi kriminālprocesā, tā jēdzienu, būtību, pierādīšanas subjektus, pienākumus, standartu, līdzekļus un robežas, kā arī problēmas, kuras ir saistītas kriminālprocesā ar pierādīšanu.
Pierādīšanas teorija kriminālprocesā eksistē vairāk nekā 180 gadus. 1827.gadā angļu filozofs un jurists Dž.Bentams publicēja savu grāmatu par tiesu pierādījumiem, kurā pausta atziņa, ka par pierādījumiem ir uzskatāmi fakti. Ilgu laiku visi zinātnieki kriminālprocesā atzina par pareizu šādu Dž.Bentama domu. Arī Rietumos zinātnieki lielākoties par pierādījumiem atzīst faktus, kaut gan sastopami arī uzskati, ka pierādījumi ir “informācija, kas vērsta uz faktu pamatošanu” vai ka “pierādījums ir fakta izklāsts, kas palīdz kaut ko pamatot, ka kaut kas ir patiess”. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados Krievijā radās jauns viedoklis, kas kategoriski noteica, ka pierādījumi ir nevis fakti, bet gan ziņas par faktiem. Prof. V.Dorohovs apgalvoja, ka cilvēka galvā atrodas tikai ziņas, nevis fakti. Šādai domai piekrita visi Krievijas procesuālisti, un kopš tā laika Krievijā par pierādījumiem tiek uzskatītas ziņas par faktiem.…
