Pierādīšanas īpatnības administratīvajā procesā

Kopsavilkums
Uz veiktā pētījuma pamata, var veikt sekojošus secinājumus.
1. Pierādīšana ir domāšanas un praktiskās darbības norese, kurā, balstoties uz jau konstatētajiem faktiem , tiek izzināti meklējamie, vēl nezināmie fakti;
2. Iegūtie lietas pierādījumi tiek pakļauti vispusīgai, pilnai un objektīvai pārbaudei, kuras laikā tiek veikta pierādījumu avotu konstatēšana, citu pierādījumi iegūšana, kas apstiprina vai noraida pārbaudāmos pierādījumus;
3. Noskaidrojot objektīvo patiesību, tiesa ar netiešu iejaukšanos pierādīšanas procesa norisē ir tiesīga sekmēt strīda kvalitatīvu izvērtēšanu, maksimāli cenšoties sasniegt taisnīgumu ar formālajā procesā nostiprinātajām metodēm;
4. Likumdevējs tiesām uzliek pienākumu aktīvi piedalīties informācijas iegūšanā un apstrādē, kā arī uzliek pienākumu valsts iestādēm dod pilnvērtīgu informāciju, kas ir nepieciešama konkrētās lietas iztiesāšanai;
5. Tiesa savā praksē diezgan piesardzīgi attiecas pret pieteicēja zvērestu un būtībā atsaka tā izmantošanai;
6. Savukārt Administratīvajā procesā būtiskākā iezīme ir tas, ka tiesa pati nodarbojas ar nepieciešamo pierādījumu vākšanu, kas nav ruksturīgi citiem procesiem;
7. Pierādījumi administratīvajā procesā tiek pozicionēti kā faktiskie dati, nevis novērtējoš viedoklis par cilvēku rīcību, notikumiem u.c. No tā arī izreit pierādījumu loma administratīvajā procesā – būt par līdzekli, ar kuru tiek noskaidrota administartīvās lietas būtība;
8. Novērtējot pierādījumus tiek veikts loģisks process, kura laikā tiek noskaidrota pierādījumu attiecināmība, pieļaujamība, saiknes esamība starp tiem, jēgas noskaidrošana un tiek atrasts veids, kā esošos pierādījumus izmantot, lai noskaidrotu lietas pietiesību.
…