Tēla nozīme romānā un personīgais vērtējums
Pietuka Krustiņš ir šī romāna lielākais runātājs, ne par velti viņu visur sauca, lai runā runas. Patiesībā, varētu pat teikt, ka viņš ir balamute . Ja paprasa kādam, kurš ir izlasījis „Mērnieku laikus”, kaut ko par Pietuka Krustiņu, pilnīgi visi atbild, ka viņš ir „tas tēls, kurš runā visvairāk šajā romānā – visbiežāk viņa runas ir 4 lapaspušu garumā, pie tam, teju nekad par īsto tēmu!”
Romānā izceļas ar to, ka viņš ļoti daudz un gari runā, citē citus – kaut gan bieži attiecīgajā situācijā tas nemaz nav vajadzīgs, taču jāatzīst, ka, pat ja viņš daudz runā, gudri izsakās un daudz citē, lielākoties tas nemaz nav par tēmu.
Iespējams, jaunībā bijis ļoti talantīgs, jo tomēr vēlāk ir skolotājs un pilnīgs muļķis jau arī nebija. Manuprāt, viņu visai spēcīgi sabojājis tieši alkohols, kas viņam bijusi liela problēma. Visur, kur vien var, viņš iedzēra.
Pietuka Krustiņā lielākais talants ir viņa runas māksla. Kaut gan viņš visbiežāk nerunā pa atbilstošo tēmu, tomēr ir daudzi, kas patiešām ieklausās, ko viņš saka, apbrīno viņu, ciena. Protams, viņš arī savu runas mākslu prot lieliski izmantot savā labā.
Pietuka Krustiņš nav pats svarīgākais romāna tēls, taču viens no svarīgākajiem gan. Viņš tomēr parādās visās svarīgākajās ainās – vienalga, vai viņu aicināja vai neaicināja, taču viņu nekad nepadzina.
Vēl Pietuka Krustiņa iztēli pierāda tas, ka viņa runas nekad neatkārtojas, vienmēr spēj izdomāt kaut ko jaunu, iesaistot daudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, citējot citus.
Mūsdienās viņš varētu būt ideāls politiķis – runāt daudz, citēt gudrus cilvēkus, izmantot savā runā daudz svešvārdus, taču pa tēmu runāt minimāli, ja vispār pieskartos attiecīgai tēmai. Viņš ir tieši tas tēls, kurš visu šo romānu atsvaidzina un padara interesantāku un jautrāku, tāpēc esmu priecīga, ka analizēju tieši šo tēlu – varēju arī pasmaidīt, piemēram, par viņa runām.
…
