Pilsētnieku pašnovērtējums un atsevišķu pilsētu tēls latviešu literatūrā 19.-20.gadsimtā

Secinājumi:
1) Latviešu rakstnieku darbos var pamanīt laikmeta iezīmes – vai tā būtu revolūcija, kas aizsākas „Valmieras puikās”, vai traks kapitālisms „Ceplī”, bagāto un veiksmīgo likteņi un arīdzan proletariāta dzīve pilsētas nomalē. Šie darbi ļauj izjust vēsturisko fonu un sociālo kontekstu.
2) Rīga ir Latvijas pilsētu pilsēta, kurai veltīts daudz literāru darbu un interpretāciju. Rīgas tēls laika gaitā ir mainījies – tā ir gan svešu tautu pakļautā, ciešanu pilsēta un pagrimums, gan dzejnieku oāze, liktenis, saulainais stūrītis
3) Pilsētas tēls un pilsētnieku (latviešu) pašvērtējums latviešu literatūrā ir ļoti pilnveidojies 19.-
20.gadsimtā. No zemnieku tautas ar izteiktu provinciālismu, latvieši ir iekarojuši savu vietu sabiedrībā un kļuvuši par dominējošo tautu kultūras un citos kontekstos brīvā Latvijā. Lai arī urbānā vide ir kļuvusi par būtisku pašreferences sastāvdaļu, tomēr latvietis dziļi sirdī sevi joprojām apzinās kā laucinieku, spēkus smeļas dabā un senču tradīcijās.
…