Pilsonība kā fiziskas personas un valsts tiesiski politiskai saiknei raksturīgākās iezīmes ir nepieciešamība, noturīgums un nepārtrauktība. Valsts nevar eksistēt bez stabiliem pastāvīgiem sakariem ar iedzīvotājiem, kuru vairākums ir valstij pastāvīgi, uzticīgi pilsoņi, jo pilsoņiem valstī ir noteicošā loma, kura izpaužas apstāklī, ka demokrātiskā sabiedrībā pilsoņi paši nosaka valsts attistības virzienus, patstāvīgi iedarbojoties uz valsts politiku savu pilsonisko tiesību realizēšanas ceļā. Valsts savukārt garantē saviem pilsoņiem visaugstāko iespējamo tiesību kompleksu, kas tādā apjomā nav pieejams nepilsoņiem, ārvalstniekiem vai bezvalstniekiem, t.i. vēlēt, kandidēt, ieņemt amatus utt. Tātad pilsonībai ir noteicoša loma un liela nozīme valsts iekšējas un ārpolitikas veidošanā. Tāpēc pilsonības jautājumu noregulēšana ir valsts varas prerogatīva un tieši tas atspoguļo šīs tēmas nozīmi un aktualitāti demokrātiskā sabiedrībā.
Saskaņā ar 1930.gada Hāgas konvencijas par dažiem jautājumiem, kas attiecas uz pilsonības likumu kolīzijām pieņemšanu, starptautiski ir atzīts princips, ka katras valsts kompetencē ir noteikt tās pilsoņu loku, pilsonības iegūšanas un zaudēšanas kārtību. Savukārt, valstij šis princips ir jāsavieno ar starptautiskajām konvencijām, starptautiskajām paražām un vispāratzītiem principiem pilsonības jautājumos. Latvijā pilsonību, tas iegūšanas veidus, kritērijus un naturalizācijas ierobežojumus un kārtību, kā arī pilsonības zaudēšanas veidus reglamentē Pilsonības likums.
Līdz ar to darba mērķis ir iegūt padziļinātās zināšanas pilsonības institūta teorētiskā un tiesiskā regulējuma aspektos. Darba uzdevums ir: izpētīt un izanalizēt pilsonības „jēdziena” būtību; pilsonības institūta saturu; noskaidrot Eiropas Savienības pilsonības saturu un apjomu; pilsoņa tiesisko statusu, pilsonības iegūšanas veidus, noteikumus un kritērijus, pilsonības zaudēšanas veidus un to regulējumu Latvijā un starptautiskajā arēnā.
Sarežģītās saiknes, kuras rodas starp indivīdu un valsti, kā arī cilvēku savstarpējās attiecības ar valsti tiek nostiprinātas juridiskā formā – tiesību, brīvību un pienākumu formā, kuru kopums veido cilvēka un pilsoņa tiesisko statusu. Tā ir viena no svarīgākajām politiski – juridiskām kategorijām, kura nesaraujami saistīta ar sabiedrības sociālu struktūru, demokrātijas līmeni, suverenitātes un likumības stāvokli. Tieši šī jautājuma svarīguma un nozīmīguma dēļ, attiecības, kas ir saistītas ar pilsonības iegūšanu, zaudēšanu un pilsonības jautājumu tiesisku reglamentāciju ir valsts varas prerogatīva un izriet no valsts suverenitātes principa.
Cilvēka un pilsoņa tiesiskais statuss, kā tiesību, brīvību un pienākumu sistēma tiek nostiprināta konstitūcijās un citos normatīvi – juridiskajos aktos, jo „tiesības un pienākumi, kā tiesisko attiecību avots, ir tiesību rašanas pamatelements”1.
Tiesību un pienākumu sistēma ir ne tikai valsts vārdā uzlikti obligāti, derīgi, lietderīgi uzvedības modeļi vai standarti, kas nodrošina veselas sociālās sistēmas spēju eksistēt un normāli funkcionēt, tajos tiek atspoguļotas valsts un indivīda savstarpējas attiecības, kuras prasa noregulēšanu un sakārtošanu.2
Personas tiesiskais statuss atšķiras atkarībā no tā vai viņai ir pilsonība, tai ir ārvalstnieka vai bezvalstnieka statuss attiecīgā valsts teritorijā. Juridiskajā literatūrā pastāv zināmās nesaskaņas starp virkni zinātnieku, kuri iekļauj personas tiesiskajā statusā arī pilsonību, kas, savukārt, izraisa domstarpības ar otru zinātnieku grupu, kura pauž viedokli, ka pilsonība ir tikai personas tiesiska statusa juridisks priekšnosacījums.…
