SECINĀJUMI
Izpētes gaitā secināts, ka pirms Pirmā pasaules kara vēsturisko apstākļu dēļ latviešu glezniecībā vēl nebija nostiprinājušās kādas noteiktas tradīcijas, ko izmainīja trīs nozīmīgākie tālaika latviešu gleznotāji Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jānis Valters, kuri lika stiprus vietējās mākslinieciskās kultūras pamatus un sniedza savu ieguldījumu jauno, ap 1890. gadu dzimušo mākslinieku izglītošanā. Jaunie mākslinieki – Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Niklāvs Strunke, Aleksandrs Drēviņš, Romans Suta, Kārlis Baltgailis un citi – uzskatāmi par īstenajiem latviešu monumentālās glezniecības pamatlicējiem. Liela nozīme ir Rīgas pilsētas mākslas skolai, kurā minētie jaunie mākslinieki guva profesionālo izglītību, kā arī Latviešu mākslas veicināšanas biedrībai, kuras rīkotajās izstādēs mākslinieki uzstājās ar saviem darbiem. Izstādes bija arī nozīmīgs faktors latviešu mākslas kritikas attīstībā, kritiķu paustās idejas un atziņas palīdzēja jaunajiem māksliniekiem viņu meklējumos.
Īpaši akcentējams fakts, ka 20. gadsimta sākumā radās virkne jaunu modernisma virzienu, kuri ietekmēja glezniecības attīstību visā Eiropā, tai skaitā arī latviešu glezniecību. Latviešu gleznotāji no tā visa paņēma to, kas atbilda viņu mentalitātei, tautas raksturam un pašu individuālajiem meklējumiem.
Liela nozīme latviešu glezniecības attīstībā bija Jāzepam Grosvaldam, kurš, guvis izcilu profesionālo izglītību Rietumeiropā, kara sākumā atgriezās dzimtenē un kļuva par autoritāti lielākajai daļai laikabiedru. Kara sākumā aizsākušies bēgļu plūdi un latviešu strēlnieku cīņas kļuva par aktuālu tematu latviešu gleznotājiem. Tieši Jāzepa Grosvalda bēgļu un strēlnieku cikli ar novatorisko gleznošanas pieeju šos tematus aicināja attēlot arī citus māksliniekus. Jāņem vērā faktors, ka jaunie mākslinieki paši savām acīm redzēja bēgļus un arī paši stājās strēlnieku rindās, kas notikumu iespaidus paspilgtināja un aicināja laikmeta traģiskumu atspoguļot mākslas darbos.
Bēgļus vislabāk attēloja Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Aleksandrs Drēviņš, Konrāds Ubāns un Romans Suta. Kā laikmeta zīme īpaši akcentejams Jāzepa Grosvalda darinātais Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas plakāts, savukārt kā izcilākā bēgļu kompozīcija izceļama Jākaba Kazaka „Bēgļi”. Abos šo jauno mākslinieku darbos tiek pausts laika posma traģiskums, kas nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu.
Strēlnieku attēlojumos arī, protams, izceļami Jāzeps Grosvalds un Jēkabs Kazaks, kā arī Niklāvs Strunke, Kārlis Baltgailis, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone un Romans Suta. Strēlniekus mākslinieki attēlojuši tādus, kādus tos redzēja, darbu ir ļoti daudz, īpaši Jāzepam Grosvaldam.
Pēc kara un Latvijas valsts dibināšanas, mainoties politiskajai situācijai, izmaiņas skāra arī kultūras dzīvi. Ar Pirmā pasaules kara gleznošanu mākslinieki vairs pārāk neaizrāvās, turklāt karam sekojošās Brīvības cīņas kļuva par aktuālāku tematu, kas tika dažādos mākslas darbos attēlots gandrīz visā pirmajā brīvvalsts laikā.
Secināts arī tas, ka līdz ar jauno mākslinieku Pirmā pasaules kara atspoguļojumu, kura laikā tika izmantotas dažādas novatoriskas pieejas, lai akcentētu notikumu nozīmīgumu un traģiskumu, latviešu glezniecībā ienāca arī latviešu klasiskā modernisma variants, kurš, kaut arī latviesu glezniecību skāra salīdzinoši novēloti, ir līdzvērtīgs citu Eiropas mākslinieku sniegumam.
…
