20. gadsimtā sākumā līdz pat 20.gadsimta vidum Eiropas valstu ārpolitikā valdīja haoss: tā laika valdnieki bieži vien bija neizlēmīgi, rīkojās haotiski, vieglprātīgi, spontāni vai īstenoja politiku kura bija saprotama tikai viņiem. 20.gadsimta sākuma valdošiem politiķiem attieksme pret karu bija diezgan vieglprātīga un mierīga. Tajā laikā daži politiķi uzskatīja karu par normālu parādību un domāja ka periodiskās kara darbības veicina attīrīšanos. Taču Pirmā Pasaules kara piemērs noraidīja šo domu uz visiem laikiem.
Līdz pat mūsdienām vēsturnieki strīdas, kam ir jāuzņemas atbildība par Pirmā pasaules kara izcelšanos. Taču šī milzīgā starpvalstu konfliktā ir grūti izcelt kādu atsevišķu valsti, lai tas būtu pareizi un taisnīgi. Visas to laika lielās valstis nospēlēja nozīmīgo lomu kara izcelšanā. Visu lielāko valstu valstsvīri bija palīdzējuši radīt diplomātisko pastardienas mehānismu, kas katru jaunu krīzi padarīja aizvien grūtāk atrisināmu. Šo valstu militārā vadība briesmas bija lielā mērā padziļinājusi, izstrādājot tādus stratēģiskos plānus, kuri līdz minimumam samazināja lēmumu pieņemšanai atvelēto laiku. Tā kā militāro plānu izdošanās bija atkarīga no ātruma, bet diplomātiskā mašīna strādāja sev raksturīgajā nesteidzīgajā gaitā, laika spiediena dēļ krīzi atrisināt vairs nebija iespējams. Visu vēl vairāk sarežģīja tas, ka militārie plānotāji saviem politiskajiem kolēģiem nebija pietiekami labi izskaidrojuši iespējamās sava roku darba sekas.
Pirmais Pasaules karš bija viens no šausmīgākiem un asiņainākiem kariem, pēc Lielās Franču revolūcijas. Radās tāds iespaids, a kara dalībnieki un uzsācēji, nemaz nedomāja par kara sekām norisi un mierīgu cilvēku dzīvībām. Par Pirmo Pasaules karu var teikt, ka tas bija karš kara dēļ. Tas bija savdabīgs laukums, kur tā laika pasaules līderi varēja īstenot savas ambīcijas. Nemaz nepievēršot uzmanības tam, kas notiek ar parastiem valstu iedzīvotājiem. Karš kas risinājās no 1914. līdz 1918. gadam, ievērojami atšķīrās no visiem iepriekšējiem militārajiem konfliktiem. Īsā laikā tas izvērtās par „ tautu karu”, kurā pilnā mērā iesaistījās ne tikai sauszemes un jūras bruņotie spēki, bet arī civiliedzīvotāji. Šajā karā pirmo reiz bija pielietoti tanki un ķīmiskais ierocis, kā arī aviācija. Kara gaitā uzliesmoja revolūcija, kas padarīja šo karu vēl asiņaināk. Sākās jauns posms cilvēces vēsture – varmācības laikmets, kuram bija lemts ilgt lielāko daļu XX gadsimta. …
