Ievads.
Kari, diemžēl, veido ļoti lielu pasaules vēstures daļu. Es uzskatu, ka tie ir jāpiemin atkal un atkal, jāanalizē un beidzot jāapzinās, kāds ļaunums tas ir. Tieši tādēļ esmu izvēlējusies šo drūmo tēmu.
Karš vienmēr bijis destruktīvs un degradējošs spēks, un par nožēlu jāteic, ka gandrīz vienmēr norisinājies kādas šauras cilvēku grupas, vai pat vienas personas, materiālo un godkāro mērķu dēļ. Lai saprastu karu, nepietiek palūkoties enciklopēdijā un izlasīt: „karš – organizēta bruņota cīņa starp valstīm vai šķirām; sabiedriski politiska parādība antagoniskā šķiru sabiedrībā.” (7.; 697.) Šādi „sausi” vārdi ne mazākajā mērā neatklāj kara patiesi postošo iedabu. Lai iepazītu karu tuvāk, ir jālūkojas daiļliteratūrā, kuras radītāji paši pārdzīvojuši kara šausmas. Kā spilgtu kara būtības atklāsmi varu minēt rindas no A. Bela romāna „Cilvēki laivās”: „Ko neredz nākam, nevar apturēt (..). Tāpat nāk karš. Tuvojas lēni un nemanāmi, bet vienā dienā ir klāt un aprij veselas zemes. Nav spēka, kas varētu apturēt karu.” (1.; 94.)
Mani jau no mazotnes ir interesējusi vēsture un esmu pārliecināta, ka ir lietas un notikumi par kuriem labāku izpratni var gūt tieši no daiļliteratūras, nevis zinātniskās vai mācību literatūras. It īpaši tas attiecas uz karu, jo lasot minēto zinātnisko vai mācību literatūru par karu var gūt pat pozitīvu priekšstatu. Piemēram, mācību grāmatā izlasot, ka tāds un tāds lielisks karavadonis sakāvis pretinieku kaujā, par tādu un tādu pilsētu, ciešot „tikai” pāris simtu karavīru zaudējumu, kamēr pretinieks zaudējis tik un tik reizes vairāk, retais aizdomājas, ka tie ir vairāki tūkstoši izpostītu dzīvju. Ģimenes, kuras zaudējušas vīrus, tēvus un dēlus. Ģimenes, kuras palikušas bez mājām, bez līdzekļiem, bez iespējas dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Tieši pie tā noved karadarbība. To mums saprast palīdz daiļliteratūra. Tā ļauj mums iejusties galveno varoņu ādās un kopā ar viņiem pārdzīvot kara šausmas, tajā pašā laikā jūtot atvieglojumu, ka tas nav jāpiedzīvo pašiem. Manuprāt, tikai tā var gūt maksimāli pilnīgu izpratni par karu. Kā līdzīgu piemēru varu minēt rindas no E. Hemingveja darba „Ardievas ieročiem”: „Līdz ar ziemu sākās nemitīgs lietus, un līdz ar lietu sākās holera. Tomēr to apturēja un galu galā ar holeru armijā nomira tikai septiņi tūkstoši.” (5.; 14.) Tikai septiņi tūkstoši – protams, kas tad ir šie daži tūkstoši, salīdzinājumā ar miljoniem, kuri krita kaujas laukā. Jāatceras, ka tie ir nevis vienkārši skaitļi, bet tādu pašu cilvēku kā mēs dzīves un dzīvības. To arī mums vēlējies atgādināt grāmatas autors.
Vēl viens iemesls, kādēļ izvēlējos šo tēmu, ir patriotisms. Es esmu mūsu zemes, mūsu valsts – Latvijas patriote un uzskatu, ka jebkuram skolēnam, vienalga vai latvietim, vai kādas mazākumtautības pārstāvim, būtu jāizlasa A. Grīna „Dvēseļu putenis”, vai vismaz A. Čaka „Mūžības skartie”. Šie abi darbi, manuprāt, sniedz lielisku ieskatu Latvijas vēsturē, kultūrā un mentalitātē. Tie atklāj latvieša mīlestību pret savu zemi un savu tautu. Tie rāda piemēru, kā mīlēt dzimteni.
Ē. M. Remarks ir viens no maniem mīļākajiem ārzemju literatūras autoriem. Apbrīnoju kā viņam izdevies „ielikt” tik daudz humānisma darbos par karu. Tieši ar asiņaināko ainu tēlojumiem viņš uzsvēris milzīgo cilvēcības nepieciešamību pasaules turpmākajā attīstības gaitā.
Karš ir traģisks visās savās izpausmēs, bet viena no briesmīgākajām, ir kara ietekme uz cilvēka psihi un dvēseli. Kara laikā cilvēks var izmainīties līdz nepazīšanai. Ļoti labi šo problēmu izdevies parādīt Imantam Lancmanim: „Ieejot karā, cilvēks zaudē sevi pašu un pakļaujas citām likumībām. Nevar vienlaikus būt karā un tam blakus, pietiek ar niecīgu laika sprīdi, lai miera laika pilsonis kļūtu par karotāju, kam atslēdzas iepriekšējie dzinuļi un vērtību mērauklas. Šis bloķēšanas mehānisms, vienīgais, kas spēj pasargāt no nesajukšanas prātā karā ierauto cilvēku, ļauj izskaidrot spēju izdzīvot, pielāgoties visiem apstākļiem un par visām lietām – nogalināt, lai izdzīvotu.” (6.; 15.) Šo problēmu minējuši visi manis pētīto darbu autori, bet visvairāk tieši Ē. M. Remarks, risinot „zudušās paaudzes” tēmu, kas tuva ne tikai viņam, bet arī E. Hemingvejam.
…
