Pirmsskolas vecuma bērns - vērtība ģimenē un pirmsskolā

“Es nepieminu ļaunu. Pasaulē jau sāpju diezgan.
Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.”
K. Skalbe
Mūsu gadsimtā arvien biežāk sabiedrībā jūtams satraukums par to, ka visapkārt ik dienas sastopamies ar ļaunumu. Statistika liecina, ka sabiedrības liela daļa ir degradējusies, ka cilvēki neredz dzīves jēgu, ka arvien vairāk ir to bērnu, kas paliek novārtā.
Piekrītu filozofa R. Vilciņa teiktajam, ka bērns ir vērtība, jo bērnība ir pirmais pēdējo iespēju un lielāko izredžu periods cilvēka dzīves likteņos. Turpmākie cilvēka attīstības periodi zināmā mērā ir bērnišķīga likteņa projekta izstrāde. Un, jo vairāk bērnā dabiski brīnišķīgā, jo spēcīgāk, bez kroplīgiem sānlēcieniem un palēcieniem attīstās cilvēka individualitāte.
Kā šādā situācijā rīkoties pedagogam? Ir nepieciešams jau pirmsskolas izglītības iestādē pārdomāti veicināt bērna kā vērtības apzināšanos. Lai bērns pats veidotos kā vērtība, viņam jāpalīdz saprast, kas ir labs, kas slikts.
Bērnam ir jāsniedz pilnvērtīga, bagāta emocionālā pieredze, jāveido vērtīborientācijas sistēma, izzinot sevi un pasauli visapkārt. Ikdienā bērns apgūst cilvēku attiecību kultūru. Bērns atdarina ne tikai redzēto un dzirdēto, bet arī tā cilvēka domāšanas veidu, kas atrodas viņam līdzās. Garīgums, tikumiskās īpašības, kuras bērns pārņem no saviem skolotājiem (vecākiem, audzinātājiem), kļūst par galveno viņa dzīvē. Skolotājs nav tikai modelis, ko bērns atdarina, skolotājs vēro un analizē, veidojot aktivitāšu saturisko pusi, kas atspoguļo bērna attīstību, tā netieši veidojot bērna vērtības, veicinot sava “Es” apzināšanos. Liela nozīme ir ne tikai skolotājiem, manuprāt, lielākās un dziļākās vērtības dod ģimene. Bērnam ģimene ir pats svarīgākais un labākais uz šīs pasaules. Ģimene ir un paliek kā galvenā bērna attīstības virzītāja un ieņem galveno lomu. Bērns uz pirmsskolas iestādi atnāk ar ģimenē iegūtām prasmēm un iemaņām, zināšanām. Tomēr bieži vecāki to aizmirst. …