1.4 Bērns un pieaugušie
Bērna un pieaugušā, vecāku attiecības ir pirmās no attiecībām, ar kurām bērns saskaras. Tā ir bērna pirmā pieredze – kā ir būt starp cilvēkiem. Laika gaitā bērns līdzīgi izturēsies arī pret saviem vienaudžiem un pieaugušo sabiedrību. Vecāku un bērna attiecības ir visnozīmīgākās un ilgstošākās. Tās dod bērnam pieredzi, kas viņam noderēs visu turpmāko dzīves gājumu.
Sociālā un emocionālā attīstība ir stūrakmeņi, uz kuriem balstās bērna pašsajūta un spēja pilvērtīgi funkcionēt. Sociālie apstākļi bērnu var ietekmēt tik būtiski, ka viņam ir grūti pieņemt un izmantot pieaugušo (pedagogu, audzinātāju) piedāvātos stimulus. Katrai bērna problēmai var būt emocionāls raksturs. Pieaugušajiem ir jāpalīdz bērnam attīstīties gan sociāli, gan emocionāli.
Emocionālā attīstība ir nepārtraukts process, lai saprastu, kā bērns sevi izjūt pasaulē, vajadzīga gan iejūtība, gan zināšanas. Psiholoģe un pētniece Ēva Norēna – Bjorna ir rakstījusi: „Vienīgais veids, kā pret bērniem izturēties vienlīdzīgi, ir izturēties pret tiem atšķirīgi.” Nav divu vienādu bērnu, katram ir savas sākuma pozīcijas un individuāls emocionālais stāvoklis.
Bērns attīstās mijiedarbībā ar viņam tuviem pieaugušajiem: bērnu ietekmē attiecības, kādas veidojas ar šiem cilvēkiem, arī pieaugušo sniegtais atbalsts. Emocionālā attīstība ir visas pārējās attīstības pamats. Saskarsmē bērnam rodas iespēja izpaust dažādas emocijas. Ja bērns sastopas ar saprotošu attieksmi un labvēlīgiem pieaugušajiem, tad bērns kļūst stiprāks savā emocionālajā attīstībā. Attieksmei, ar kādu bērns saskaras pirmsskolas iestādē, var būt izšķiroša nozīme, bērnam attīstoties par pieaugušu indivīdu. Bērnam ir ļoti svarīga katra pieaugušā sapratne un personiskās īpašības.
Lai mazo izaudzinātu par krietnu cilvēku, svarīgi pieaugušajiem izmantot visas pedagoģiskās iemaņas saskarē ar bērnu. Tas palīdz bērnam ātrāk un kvalitatīvāk socializēties. Ir ļoti svarīgi mazo cilvēciņu pamācīt izrādīt visus savus emocionālos pārdzīvojumus – gan pozitīvos, gan negatīvos. Tieši no pieaugušajiem (vecākiem) bērns mācās izrādīt savas emocijas un jūtas. Ir svarīgi, ka bērns jūt atbalstu no vecākiem, tādējādi savas emocijas viņš pauž daudz patiesāk un atklātāk. Nevar būt tā, ka bērnam ir jākaunas izrādīt savus pārdzīvojumus emocijās, tas traucē mazajam attīstīties.
Katram bērnam ir tikai viņam piemītoša individualitāte, viņa atšķirība no citiem, arī no vecākiem. Vecākiem ir jāatzīst un jāpieņem mazās atvasītes personība, viņa personiskās tieksmes un kādu viņam patīkamu un nepieciešamu nodarbi. Nedrīkst bērna personību vērtēt negatīvi, lietojot necenzētu vārdus savā valodā.
…
