. Likumdošana
Neapšaubāmi, liela ietekme uz masu mediju darbu pieder valstij, valdībai pieņemot likumdošanu, kas regulē plašsaziņas līdzekļu darbību. Savs preses likums šobrīd pieņemts daudzās pasaules valstīs, parasti tajā vērojamas dažas valsts prasības attiecībā pret masu medijiem: likums, kā, piemēram, Latvijā vai Krievijā, var aizliegt vardarbības propagandu vai saucienus gāzt patreizējo politisko iekārtu. Tātad mediji tomēr nevar iestāties pret valsts pamatinteresēm un mērķiem.
Ja palūkojamies no likumdošanas viedokļa, Latvijas žurnālistikā tomēr, salīdzinot ar vairākām citām bijušajām PSRS dalībvalstīm, ir brīvāka nostāja. 2004.gada ziņojumā Latvijas preses brīvības vērtējumā iegūst 10.vietu pasaulē.
Satversmē kā ikviena Latvijas iedzīvotāja pamattiesības ir minētas tiesības uz vārda brīvību, cenzūra ir aizliegta. Taču nepilnības likumdošanā vēl joprojām saglabā nosacījumus, kas ierobežo vārda brīvību. Krimināllikumā noteikts, ka par godu un cieņu aizskarošu izteikumu izplatīšanu masu medijos var sodīt ar brīvības atņemšanu līdz vienam gadam, taču arī izteikuma būtību traktēt var pēc sirds patikas: A.Kučs pētījumā par vārda brīvības nodrošināšanu Latvijā norāda, ka „tiesas strīdīgus izteicienus izvērtē gramatiski, neņemot vērā publikācijas vai publikāciju sērijas kontekstu. Likumdošana nešķir, vai apstrīdams izteikums ir ziņa vai viedoklis. Ir samērā viegli iesūdzēt žurnālistu tiesā pat tad, ja viņš ir tikai citējis kādas amatpersonas viedokli.”
Gan 1990. gada Preses likums, gan 1995.gada Radio un televīzijas likums aizliedz cenzūru un iejaukšanos masu mediju darbībā. Likums sargā sabiedrisko radio un televīziju no tiešas valsts un pašvaldības iestāžu, politisko organizāciju u.c. ietekmes.
Preses jeb mediju likumu demokrātiskās valstīs izšķir šādas galvenās sadaļas: 1)izteikšanās brīvības garantijas; 2)cenzūras aizliegums; 3)avota anonimitātes aizsardzības nodrošinājums; 4)atbildības noteikumi; 5)juridisko ierobežojumu ietvari.
Latvijas likumā uzsvērtas ikviena cilvēka tiesības brīvi paust un aizstāvēt savus uzskatus, tādējādi atļaujot izdot periodiskus izdevumus. Norādīts, ka katrs cilvēks var dibināt periodisko izdevumu, taču šim cilvēkam arī jāatbild sabiedrības priekšā par sniegto informāciju. Lai radītu ētera mediju, priekšnoteikumi ir krietni vien sarežģītāki. „Latvijas likumā preses brīvība deklarēta vairāk nekā pieticīgi un formāli, tas, šķiet, izskaidrojams ar sasteigtību un mediju likumdošanas neizstrādātību. Trūkumi, iespējams, tiks novērsti tuvākajā nākotnē.”
Arī runājot par cenzūru, noteikums „Preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta” neprecizē un nenorāda uz cenzūras nevēlamajām, bet bieži sastopamajām izpausmēm.
Svarīga likuma sadaļa ir avotu anonimitāte. Latvijas likumā norādīts, ka masu medijam nav obligāti norādīt informācijas avotu, turklāt, jāievēro informācijas sniedzēja prasība nepubliskot viņa vārdu. Likuma sākotnējā redakcijā bija paredzēts, ka avots medijam jāizpauž pēc tiesas vai prokurora pieprasījuma, 2001.gada grozījumos šī sadaļa sašaurināta līdz tiesas pieprasījumam.
Atbildība par medijā publicēto informāciju jāuzņemas, saskaņā ar likumu, teksta autoram, likumā arī norādīts, ka par materiālu saturu atbild arī redaktors. Taču līdzšinējā prakse liecina: publikāciju autori gan vienlaicīgi cieš zaudējumus no tiesas prāvas, gan arī veicina medija popularitāti, kas ir redakcijas interesēs.
Juridisko ierobežojumu sadaļā pārskaitīti tādi informācijas veidi, kuru publicēt ir aizliegts. Eksperti lēš, ka „šādu izņēmumu demokrātiskā valstī nedrīkstētu būt ļoti daudz, Būtībā tādu ir loti maz.(...) Aizliegumu zonas ierobežojums ir demokrātiskās valsts interesēs. Jo mazāk aizliegto zonu un tēmu, jo progresīvāka ir valsts un tās mediji.”
Šajā likuma sadaļā tomēr nav skaidri definēts, ko tad varētu uzskatīt par „valsts noslēpumu”: paši likumdošanas un citu dokumentu autori mēdz būt ieinteresēti, ka tie tiek apzīmogoti ar slepenuma zīmogu, bet sabiedrība šajā gadījumā nesaņem atskaiti par izvēlēto „tautas kalpu” darbību.
…
