3.4. Tirānija
Tā kā demokrātijā pēc Platona domām, ir pilsoņi, kuri baidās par savu mantisko stāvokli sabiedrībā, sāk atbalstīt tādus vadoņus, kas vēlētos kļūt par tirāniem, tādejādi turīgākie (kuri simpatizē oligarhijai, ne demokrātijai) iegūst zināmas garantijas un privilēģijas, maksājot par to ar tirāna varu. Tirāns bieži gatavs izmantot pat visnežēlīgākos līdzekļus, lai noturētu savu absolūto varu. Tirāns ir kā dzīvnieks, kura iekāres pieaug ar katru dienu. Draugu tirānam ir maz, bet glaimotāju – daudz. (kā jau tipiskā totalitārā iekārtā, piem. Staļina PSRS u.tml.)
Analizējot tirānisku cilvēku, tiek secināts, ka viņa dvēsele ir tikpat verdziska, kā viņa radītā iekārta. Tirāniskā valsts ir visnelaimīgākā no visām, un arī tirāna dvēsele ir tāda pati – tirāns ir kā savu kaislību ieslodzīts.
Nobeigums
Šis Platona izcilais un slavenais darbs ir sarakstīts dialoga formā – tā nav nejaušība – pēc Platona uzskata, tas ir visadekvātākais veids, kā parādīt zinoša cilvēka dzīvo un dvēselisko runu.
Platona „Valsts” ir aristokrātiskas valsts slavinājums. Protams, tas, ka Platons tā uzskatīja, nenozīmē, ka tāda filozofijas bija raksturīga citiem grieķiem. Viņam bija oponenti, tajā skaitā arī Platona mīļākais audzēknis Aristotelis.
Galvenais, ko var pārmest šim darbam ir tas, ka tajā tiek veltīta neliela uzmanība parastiem ierindas pilsoņiem, runājot par utopiskās valsts iekārtu. Platonu uztrauc tikai labāko audzināšana, ne-aristokrātiem viņš pievērš mazāk uzmanības. Platons nepieļauj domu apvienot visus pilsoņus vienā šķirā, bet gan sadala valsti/kopienu trīs kārtās – filozofos (kas cēlušies no sargiem), valsts sargi, un visi pārējie. Turklāt tikai trešās kārtas uzdevums bija materiālo vērtību ražošana, augstākajām kārtām atvēlot garīgo un fizisko attīstību.
Platona „Valstī” tiek iztirzātas dažādas filozofiskas problēmas. Tiek parādīts domu gājiens, kā ar loģisko secinājumu un analoģiju palīdzību ir iespējams atlasīt pareizākās idejas no neskaitāmajām dzīves interpretācijām.
Lai gan darbs sarakstīts IV gadsimtā pirms mūsu ēras, paustās atziņas, domas un dialogi ir saprotamas arī mūsdienās, kas liecina par to, ka cilvēciskā spēja spriest un loģiski domāt nav izzudusi par spīti visiem vēsturiskajiem satrīcinājumiem, ideoloģiju un masu apziņas maiņām. Cilvēciskais saprāts ir pāri visam.
…
