Cilvēks nekad nav apmierināts ar pastāvošo, vienmēr vēlas kaut ko labāku. Mūžīgā problēma – ideāla sabiedrība, ideāla valsts. Šī problēma atklājas arī ievērojamu filozofu darbos. Tā skarta gan pirms mūsu ēras dzīvojošā Platona dialogā „Valsts”, gan 17.gs. utopista Kampanellas darbā „Saules pilsēta”.
Platons (428 vai 427 – 348 vai 347 g.p.m.ē.) – sengrieķu filozofs ideālists. Mācījies no Kratila un Sokrata. Nozīmīgu filozofisko dialogu autors Vairums dialogos centrālais tēls ir Sokrats, kurš patiesībā pauž paša Platona viedokli. Dialogā „Valsts” par labāko valsts formu atzīst monarhiju un aristokrātijas varu. [4]
Platons nebeidza domāt par taisnīgas valsts pastāvēšanas iespējām. Runājot par esošo valsti, viņš raksta: „Pasaule, ko mēs redzam, pielīdzināma cietumam, uguns cietumā – saules gaismai, uzeja uz augšējās pasaules aina – dvēseles augšupejai uz to pasauli, kas tikai ar prātu aptverama” Par vienu no galvenajiem priekšnosacījumiem ideālas valsts pastāvēšanai Platons izvirza taisnīgumu. [2]
Platons uzskata, ka reāli iespējams izveidot taisnīgu valsti, kaut gan tas prasītu pārkārtot esošo sabiedrību.
Tommazo Kampanella (līdz 1582.gadam Džovanni Domeniko Kampanella; 1568.-1639.) – itāļu filozofs. [3] 1623.g.iznāk utopijas žanrā sarakstītā „Saules pilsēta”. Viņam, tāpat kā citiem utopistiem, raksturīgi, ka negrib mainīt kaut ko pastāvošajā iekārtā, bet gan aizstāt to ar citu, nepieņem esošo, bet sapņo par ideālo. Viss ir sasniegts, atliek tikai eksistēt, respektīvi, apstājusies attīstība, sasniegts augstākais punkts. [1]
Ja izvērtē abus minētos darbus, Platona darbs, kaut arī rakstīts senākā pagātnē, ideju ziņa liekas saprotamāks nekā T.Kampanellas darbs.…
