Platons (427.-347 g.p.m.ē.) ir viens no ievērojamākiem filozofiem ne tikai Senajā Grieķijā, bet filozofijas vēsturē vispār; ar viņu faktiski sākās filozofiskās literatūras tradīcija. Platons bija viens no pirmajiem, kurš centās noskaidrot, kas ir vērtība, lietu pasaule, subjektīvā pārdzīvojuma pasaule. Platona radošā darbība bija nemitīgi patiesības meklējumi. Viņš vispārina Pitagora mācību par pārdomāšanu kā ceļu uz patiesību, eleātu mācību par īstenu un neīstenu pasauli un Sokrāta mācību par vispārējo kā patiesību. Platons māca, ka materiālā pasaule ir neīsta pasaule, tā nav patiesa, jo visas materiālās lietas ir nepastāvīgas: rodas, mainās un izzūd. Tikai ideju pasaule ir īsta, tikai idejas ir patiesas, tās ir pilnīgas, nemainīgas, skaistas. Atsevišķas materiālās lietas ir nepilnīgas, nepastāvīgas, mainīgas, izkropļotas. Materiālā pasaule ir kaut kas vidējs starp esamību un neesamību. Platons atrauj vispārīgo, ko izsaka jēdzieni, no materiālajām lietām un pārvērš šos jēdzienus par pastāvīgi eksistējošām idejām. Tādas ir viņa ideālisma gnozeoloģiskās saknes. Iepazīstoties ar Platona sacerējumiem, jāsastopas ar zināmām grūtībām izpētē. Grūtības rada jau izklāsta forma, kas filozofiskas idejas nereti pauž mitoloģiskā tēlainībā. Platonam piemīt arī jēdzienu daudznozīmība tādā mērā, ka dažkārt var runāt pat par nozīmes nenoteiktību. Šo īpatnību apzināšanās palīdzēs izprast būtisko Platona mācībā- pirmajā objektīvā ideālisma sistēmā filozofijas vēsturē. Ir svarīgi arī apzināt Platona filozofijas teorētiskos avotus, lai noskaidrotu tās veidošanos un ideālisma aizsākumus, kā arī to jauno, ko Platons ieviesa sengrieķu domas attīstībā.
Parmenīda tradīcijas garā Platons pretstata ideālo esamību(absolūto) un juteklisko(relatīvo). Viņš tajā pašā laikā arī tiecas izvairīties no to pilnīgas nošķiršanas. Realitātē abas pasaules ir saistītas, un Platona izpratnē patiesās esamības pasaule ir pirmtēls topošajai pasaulei. Platons uzskata, ka stabilais un nepārejošais ir jāmeklē nevis materiālajās lietās, bet gan idejās, kuru veidotā pasaule nav uztverama cilvēka jutekļiem, bet tikai tieši prātā. Piemēram, galdi kā konkrētas jutekliskas lietas ir radīti un pakļauti iznīcībai. Savukārt „galds vispār” jeb galda ideja ir mūžīga un nemainīga. Platona mācība par idejām neizveidojās uzreiz, bet attīstījās no dialoga uz dialogu - tālāk precizējot priekšstatus par idejām kā radošām būtnēm. Nevis atsevišķais zirgs, atsevišķais galds, pēc viņa domām ir patiesība, bet patiesība esot zirga jēdziens( zirdzība), galda jēdziens( galdība). Idejas varot izzināt ar reminiscensi( atcerēšanos). Aiztaisīt acis, aizspiest ausis un atcerēties.…
