Platona priekšstati par psihi un psihiskām parādībām

Mūsdienu skatījumā no abu autoru darbiem secināms, ka cilvēks ir unikāls ar savām prāta spējām un, ka tās nepiemīt nevienai citai dzīvai radībai. Tikai cilvēks spēj apgūt zināšanas, kas ļauj viņam paplašināt apziņu un iegūt skaidru domu. Lai sasniegtu šādu pakāpi ir jāsasniedz zināms briedums, kas nāk tikai ar gadiem. Tikai iepazīstot sevi – savas vājās un stiprās puses – un pieņemot tās, ir iespējams sasniegt harmoniju savā dzīvē. Runājot par vājajām un stiprajām pusēm referāta autore runā par cilvēka psihiskajiem procesiem – alkām, jūtām un citiem. Bez tām cilvēkā nebūs virzītājspēka. Virzītājspēks ir tas, kas palīdz veidot dzīvi, veidot to labāku.
Tikai tad, kad cilvēka divas daļas – fiziskā un garīgā – ir harmonijā, tad var kā Platons teicis, runāt par apli, kas ir apaļš un, ja nav apaļš, tad tas nav aplis. Tātad, tikai ar zināšanām būs ar mazs, lai sajustu, kas ir dzīve. Tikai ar sajūtām just, kas ir dzīve, nevarēs, ja nebūs skaidrības par lietu kārtību.
Un dvēsele, tā ir netverama, neredzama būtne, kas vienmēr ir kopā ar cilvēku, viņa dzīves ceļā un arī ārpus tā. Varētu teikt, ka dvēsele ir cilvēka saimniece, kura pārvalda abas cilvēka daļas – fizisko un garīgo. Dvēsele ir cilvēka būtība. Tā ir tīra un savdabīga, ar saviem likumiem, kurus neviens nespēj ietekmēt. Tā atspoguļo cilvēku kā tādu, viņa dzīves jēgu un vērtības.
…