Platona filosofijā ideja ir primāra esamība, lietas būtība. Viņš lieto vārdu “paradigma” (paraugs, piemērs), līdz ar to uzsverot, ka ideja kā absolūtais pirmtēls nosaka, kādai jābūt lietai. Esamība savā dziļākajā būtībā nozīmē pilnību. „Būt” – tas ir labi. Lietas jāizprot kā labais nevis tādēļ, ka tas ir kaut kas, nevis to īpašību un derīguma dēļ, bet tieši tāpēc, ka tās ir, pastāv.
Risinot jautājumu par cilvēka iespējām tuvoties formu un ideju valstībai, Platons izstrādā savdabīgu izziņas teoriju – mācību par atcerēšanos – anamnēzi. Platons uzskata, ka jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par idejām, kuras tā vēroja, pirms tika savienota ar ķermeni. Patiesību iemācījies ir tas, kas to redzējis pats sevī. Cilvēka dvēselē guļ apslēpta patiesība, guļ zināšanas par pareizo un nepareizo, par labo un ļauno. Lai atcerētos reiz redzētu patiesību, ir jāiegremdējas pašam sevī, jānolaižas savas dvēseles dziļumos.
Platons pirmo reizi Rietumu filosofijas vēsturē sašķel realitāti šaipasaulē un viņpasaulē (formu un ideju valstība). Ar Platonu aizsākas virziens, kuru dēvē par ideālismu.
Gadsimtu gaitā nozīmīgumu nav zaudējušas Platona atziņas par valsti. Sabiedriskas dzīves organizācijas pamatformas viņš atvasina no dvēseles uzbūves principiem. Atbilstoši dvēseles uzbūvei un tikumu hierarhijai, pēc Platona domām, ideālo valsti veido trīs šķiras : 1) Zemnieki, amatnieki un tirgotāji; 2) Sargi; 3) Valdnieki. Platona valsts teorijā var saskatīt mūsdienu totalitārisma ideoloģijas aizsākumus.
Filosofija Platonam nav tikai abstrakta teorizēšana, tā saplūst ar pašu dzīvi un tās virzību uz gaismu un patiesību. Viņš kā Sokrāts piedēvē filosofiskiem meklējumiem dziļu ētisku jēgu; filosofēt viņa izpratnē nozīmē tapt labākam un darīt labākus un gudrākus arī citus.…
