Jaunie domātāji, kurus sauca par sofistiem, savā izzināšanas tieksmē cenšoties pierādīt pat acīmredzamus absurdus, centās tuvoties pasaules būtības izzināšanai. Šie cilvēki centās savas zināšanas un atziņas nodot tālāk gan disputu veidā, gan gatavojot sev sekotājus, īpaši pievēršot uzmanību to kritiskajai domāšanai. Tādā veidā tika ielikti pamati jaunu domu un veselu skolu veidošanai un attīstībai, ko var uzskatīt par primāro zinātnisko fundamentu mūsdienu audzināšanai un izglītošanai, par ko turpmāk darbā tiks veikts apraksts.
Kā pirmo jau pasaulīgo pedagogu apzināti var minēt Sokrātu (469. – 399.g. pirms m.ē.), kura darbība saistīta ar antīkās demokrātijas un zinātnes centru – Atēnu pilsētu. Sokrāts bija pirmais ievērojamais domātājs, kas veicināja objektīvā ideālisma mācību izveidošanos.2 Sokrāta filozofijas pamattēzes attīstīja tālāk tā saucamās sokratiskās skolas (Megaras skola, Elidas–Eretrijas skola, Kiniķu skola, Kirēnas skola). Tā kā Sokrāts pats neko nav rakstījis, viņa mācības saturs ir izdibināms, salīdzinot ziņas, kuras par viņu sniedz skolnieki un laikabiedri, piemēram, Platons (427. – 347.g. pirms m.ē.), kas bija ievērojamākais Sokrāta mācības turpinātājs.3 Platons sengrieķu ideālismu pirmo reizi parādīja kā pasaules uzskatu, kas sevi nostāda pretī materiālismam, un kopš tā laika materiālismā un ideālismā saskatāms jau pilnīgi izveidojies sengrieķu un visas vēlākās filozofijas divu pamatvirzienu pretstats.
Platona filozofiskā mācība aptvēra plašu jautājumu loku, piemēram:
par esamību;
par pasauli un tās izcelšanos;
par dvēseli;
par sabiedrību;
par audzināšanu un izglītošanu;
par mākslu utt.4
…
Sokrāta skolnieks filozofs Platons pieturējās pie ideālistiski mistiskā pasaules uzskata. Galvenais Platona filozofisku sacerējumu veids bija dialogs un līdz pat mūsu dienām ir saglabājies Platonam piedēvēts dialogu veidā izstrādāts filozofisks sacerējumu krājums, kur vispopulārākais ir dialogs „Valsts”. Tajā sarunājas Sokrāts, Glaukons, Trasimahs un citi, piemēram, Sokrāts saka: „... Mēs tātad teiksim, ka filozofs ir iemīlējis gudrību, nevis kādu daļu no tās iemīlējis, kādu atkal ne. Visu gudrību viņš ir iemīlējis. - Tas tiesa. - Tāpat arī tas ir, ja kāds pukojas par zinātni, sevišķi ja viņš vēl jauns un nesaprot, kas ir derīgs un kas nav. Par viņu mēs neteiksim, ka viņš ir zinātkārs un gudrības mīlētājs, t. i, filozofs. Ja kādam ēdiens ir pretīgs, mēs neteiksim, ka viņš izsalcis vai ilgojas pēc ēdiena, neteiksim arī, ka viņam patīk ēst, teiksim, ka viņš ir ņerga. - Pareizi, mēs teiksim. - Bet, kas labprāt nobauda no katras zinātnes, ar prieku sāk mācīties un nezina sāta, to mēs sauksim par filozofu. Vai ne? - Daudz tev būs tādu savādnieku. Tādi, man šķiet, ir tie, kas visu grib redzēt un par to priecājas, un par filozofiem mēs nekad nesauksim tos, kas neiet uz nopietnām pārrunām un diskusijām, bet, it kā būtu izīrējuši savas ausis, skrien no Dionīsijiem uz Dionīsijiem klausīties visus korus un neizlaiž nevienu pilsētu, nevienu ciemu. Vai tad mēs tos, kas visus niekus grib zināt, visas blēņas apgūt, sauksim par filozofiem? Nekad, bet dažā ziņā viņi ir tiem līdzīgi”
-
Ты можешь добавить любую работу в список пожеланий. Круто!Cilvēka daba un valsts ideāls: Platons un Aristotelis
Реферат для университета4
-
Platons "Sokrata aizstāvēšanās"
Реферат для университета9
-
Antīko filosofu uzskati. Sokrats, Platons, Aristotelis, Kvintilians
Реферат для университета6
Оцененный! -
Senās Grieķijas klasiskās filosofijas domātājs Platons
Реферат для университета6
-
Platons "Valsts"
Реферат для университета7